Ja vajag, esmu gatavs mesties caur uguni un ūdeni. Arī dodoties degošā dzīvoklī, no kura dzirdēju palīgā saucienus, domāju, kā palīdzēt cietušajam.
“Ja vajag, esmu gatavs mesties caur uguni un ūdeni. Arī dodoties degošā dzīvoklī, no kura dzirdēju palīgā saucienus, domāju, kā palīdzēt cietušajam. Notikuma vietā atrados tikai nejaušības dēļ, bet cilvēku izglābt līdzēja pieredze,” notikušo atceras VUGD Jelgavas brigādes ugunsdzēsējs Andrejs Roščenkovs.
34 gadus vecais jelgavnieks Andrejs Roščenkovs šajās dienās saņēmis Jelgavas pilsētas apbalvojumu – Atzinības rakstu – par pašaizliedzīgu rīcību, glābjot cilvēku. Jaunais vīrietis uzskata, ka tā būtu rīkojies jebkurš viņa kolēģis un cietušajam vienkārši paveicies, ka Andrejs savā brīvdienā gājis garām degošajai mājai.
Kaimiņi nezināja, kā palīdzēt
Notikums, kurā Andrejs izglāba kāda vīra dzīvību, vēl tagad ir viņa acu priekšā.
“No kolēģa biju aizņēmies instrumentu, ar ko mājās pastrādāt. Sarunājām, ka pēc dažām dienām viņam to atdošu, atstājot darba vietā pie dispečera. Kad atnācu uz “štābu”, visas brigādes mašīnas bija devušās izsaukumos. Taču redzu, ka dispečers ir nervozs, tāds kā satraukts un nerunīgs. Jautāju, kas noticis. Varbūt varu kā palīdzēt? Kolēģis sāka stāstīt, ka tepat netālu Blaumaņa ielā daudzstāvu mājā degot dzīvoklis, bet nav neviena, kas apkalpotu izsaukumu. Daudz nedomādams, apsolīju, ka aiziešu paskatīties un, ja vajadzēs, zvanīšu.
Ēkas piektajā stāvā bija sapulcējušies ļaudis, no viena dzīvokļa durvju spraugām ārā plūda kodīgi dūmi. Durvis bija ciet un arī dūmu nelikās pārāk daudz. Kaimiņi stāvēja uz kāpnēm, bet dzīvoklī iet baidījās. Aiz durvīm sadzirdēju balsi, šķita, ka vaid cilvēks un sauc pēc palīdzības. Pirms devos iekšā, kāds kaimiņš man piedāvāja ugunsdzēšamo aparātu, bet attiecos, jo vēl nezināju, vai tas ko līdzēs. Atvēru durvis un redzēju, ka dzīvokli pārņēmuši biezi dūmi. Pieliecos, lai būtu vairāk gaisa un devos dzīvoklī. Ieklausoties cilvēka balsī, aizkļuvu līdz istabai un saskatīju zemē gulošu ķermeni. Izvilku cilvēku kāpņu telpā, atstāju kaimiņu uzraudzībā un devos atpakaļ izlūkot, kas tur deg. Tas bija dīvāns, un tā sintētiskais materiāls radīja kodīgus dūmus. Metos uz virtuvi, sameklēju pēc iespējas lielāku katlu, piepildīju ar ūdeni un nodzēsu vēl gruzdošo mēbeli. Tūlīt pēc tam atbrauca arī policija, mediķi un ugunsdzēsēju ekipāža, kas bija atgriezusies no cita izsaukuma. Cietušais bija invalīds, kam problēmas pārvietoties. Vīrs līdis uz durvju pusi, pusceļā zaudējis orientāciju un pakritis,” atceras Andrejs.
Ja palīdzība būtu sniegta vēlāk, cietušais varēja arī neizdzīvot. “Ugunsvīrs” gan rēķina, ka vēl kādas desmit minūtes viņš būtu varējis “noturēties”. Šis nav pirmais gadījums Andreja dzīvē, kad no liesmām glābta kāda dzīvība, tiesa, līdz šim tas darīts kopā ar citiem kolēģiem, bet pirmoreiz viņš viens pats pašaizliedzīgi no nāves izglābis cilvēku.
Gan kaķu, gan cilvēku glābējs
Andrejs neslēpj, ka dažus izsaukumus ugunsdzēsējiem pārdzīvot ir psiholoģiski grūti. Nereti gadās, ka cietušais gājis bojā pirms glābēju ierašanās. “Kāds šaušalīgs notikums vēl tagad ik pa laikam ataust atmiņā. Saņēmām izsaukumu uz katlumāju, kur pie lielās krāsns apdedzis kurinātājs. Kad atbraucām, cilvēks nāca mums pretī, bet viss bija kā “izvārīts”. Diemžēl nezinu, vai kurinātājs palika dzīvs, jo bija cietis viss viņa ķermenis… Psiholoģiski smagi redzēt šādus skatus. Lai kā cenšos nedomāt, vienalga prāts ir stiprāks par gribu,” secina ugunsdzēsējs.
Smagākais glābējiem neapšaubāmi esot kūlas dedzināšanas laiks: ekipāža vēl nav atgriezusies no izsaukuma, kad jau saņemts ziņojums par nākamo. Slodze tad ir neizsakāmi liela.
“Nezinu, kā nosaukt kūlas dedzinātājus. Īpaši tos, kas to dara gadu no gada vai speciāli. Bija gadījums, kad braucām garām makšķerniekam, kas tikko aizdedzinājis sauso zāli. Uz jautājumu, kādēļ viņš tā darīja, vīrs atbildēja: būs mazāk ērču… Kāpēc viņi nepadomā, cik daudz ļauna uguns nodarīs un kāda ugunsdzēsējiem ir slodze, likvidējot liesmas?” jautā Andrejs.
Viņš novērojis, ka arī autobraucēji pēdējos gados kļuvuši neuzmanīgāki, steidzīgāki. Andrejs atceras pagājušo ziemu, kad dienas laikā vajadzējis palīdzēt trim mikroautobusu pasažieriem. Viena “mikriņa” vadītājs nenovaldījis stūri un iekūleņojis grāvī, bet divi citi – saskrējušies. Viņš, būdams glābējs, steidzies palīgā daudziem – gan koku galotnēs tupošajiem kaķiem, gan slīkušajiem peldētājiem, gan avārijās cietušajiem, gan ugunsgrēka upuriem un citiem.
Kolektīvs – iemesls nepamest darbu
Ugunsdzēsējs nebūt nav bijusi Andreja sapņu profesija. Bērnībā un skolas gados, kas pavadīti Kalnciema pusē, viņu interesējis miliča darbs, taču pēc atgriešanās no dienesta, pārdomājis un sācis strādāt ugunsdzēsējos. Līdztekus dežūrām Rīgā mācījies un tagad jau četrpadsmit gadu ir glābēju rindās.
“Pirmajos gados mani īpaši nelaida klāt liesmu dzēšanai, biju pārāk “zaļš”, tik vien kā palīdzēt – kaut ko padot, pienest. Arī pirmais ugunsdzēšanas gadījums nav palicis atmiņā,” secina Andrejs.
Agrāk ugunsdzēsējiem bijuši mierīgāki laiki – avāriju nenotika tik daudz, sauso zāli tā nededzināja, arī mobilo telefonu nebija un par katru nieku glābējus nesauca.
“Darbs interesants, un daru to no sirds, tāpēc arī nemainu darbavietu. Liela nozīme ir kolektīvam, kurā strādāju. Mums tas ir ļoti labs, puiši ir ne tikai kolēģi, bet arī labi draugi kopā svinam svētkus, atpūšamies, mācāmies, arī priekšnieki pret mums izturas kā pret līdzvērtīgiem – ja vajag, pasaka stingrāku vārdu, ja esam pelnījuši, – uzslavē. Pērn darbā iekārtoja jaunu trenažieru zāli, kur varam uzlabot savu fizisko formu,” stāsta ugunsdzēsējs.
Andreja mīlestība ir sieviņa Marina, ģimenes pieaugums vēl tikai gaidāms, tādēļ viņam dzīvē viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir sabalansēt laiku ģimenei, darbam un kolēģiem.
