Kad dzīve steidzas garām ātrvilciena gaitā, gribas atrast brīdi, lai pasapņotu par ko jauku un mīļu, nobirdinātu prieka vai sāpju asariņu un atslēgtos no ikdienas vienkāršības.
Kad dzīve steidzas garām ātrvilciena gaitā, gribas atrast brīdi, lai pasapņotu par ko jauku un mīļu, nobirdinātu prieka vai sāpju asariņu un atslēgtos no ikdienas vienkāršības. Katrs varam rast savu veidu, kā to izdarīt, bet “Ziņas” tam izvēlējās pasaulslaveno mūziklu “Vestsaidas stāsts”, kas šoruden piedzīvojis pirmuzvedumu latviešu valodā. Turklāt starp gandrīz 270 izrādes dalībniekiem vienu no nozīmīgākajām lomām tēlo arī jelgavnieks Juris Vizbulis. Šodienas izrādē, īstenojot savu dubliera funkciju, viņš aizstās galvenās lomas tēlotāju Artūru Skrastiņu.
Daļa jelgavnieku 24 gadus vecā J.Vizbuļa dzidro balsi dzirdējuši dažādos koncertos, katoļticīgie viņu atcerēsies no Jelgavas diecēzes jauniešu grupas “Jaunākie jēri”, bet tagad, mācoties Latvijas Mūzikas akadēmijas pēdējā kursā, viņš kļuvis par vienu no vadošajiem aktieriem slavenā mūzikla “Vestsaidas stāsts” latviskajā uzvedumā. Ierasti Juris tajā ir viens no agresīvākajiem Džetu bandas locekļiem – Lecīgais –, taču šodienas izrādē iejutīsies galvenā varoņa Tonija ādā. Tas tāpēc, ka A.Skrastiņam pēc intensīvajām divu nedēļu izrādēm nepieciešama vismaz neliela atelpa un Juris jau no sākuma tika sagatavots kā Tonija lomas dublieris.
No Jēzus līdz Lecīgajam
“Man pastāstīja, ka notiek atlase, un nolēmu pamēģināt. Izturēju trīs kārtas un tiku pie Lecīgā lomas,” savu nonākšanu “Vestsaidas stāstā” skaidro Juris. Prieka vēsti par apstiprināšanu lomai viņš saņēma, kad atradās Romā, tas izjūtas vēl vairāk pastiprinājis. Nedaudz vēlāk saņemts apstiprinājums, ka jāmācās arī Tonija loma, lai nepieciešamības gadījumā varētu aizstāt Artūru.
Jāpiebilst, ka šis nav pirmais mūzikls, kurā Juris redzams uz skatuves. Piemēram, mūziklā “Ievainotais gans” viņš atveidoja Jēzu. Vēl bijušas lomas vairākos operu uzvedumos un dalība starptautiskos konkursos, kuros Jura balss sajūsminājusi ne vienu vien klausītāju un žūrijas locekli.
Kopš augusta mūzikla trupa laiku pavadīja intensīvos mēģinājumos, un tagad jau saradusi kā liela ģimene. “Būs skumji šķirties,” piebilst Juris. Lai gan uz skatuves cieši blakus atrodas gan profesionāļi, gan studenti, kā Juris, īpašu atšķirību neviens nejūt. “No tevis prasa to pašu, ko no profesionāļa, un jācenšas izdarīt tikpat labi.” Pagaidām Jurim vēl nav gadījies aizmirst tekstu, bet, ja kādam citam sanācis nepareizi sarīmēt vārdus, to neviens no malas nepamana – tikai paši izrādes dalībnieki.
Aizkustina fināla aina
Kaut gan Jurim jāspēlē krasi atšķirīgas lomas, kā Tonijs un Lecīgais, viņam tas šķiet interesanti. “Tas ļauj labāk iepazīt sevi, iemācīties pārslēgties no vienas lomas uz otru. Brīžiem emocijas jāpievalda, citur – jāpalaiž brīvāk.” Ieraugot Juri Lecīgā lomā, tiem, kas viņu nepazīst, var likties – tas jau tāds noteikti ir arī dzīvē – tik labi viņam izdodas iejusties tēlā. Patiesībā ir otrādi – jauneklim vairāk tīk Tonija – maigā mīlētāja – loma.
Runājot par sirdij vistuvākajām izrādes epizodēm, Juris atzīst, ka visvairāk viņu uzrunā uvertīra – kad uz skatuves vēl nekas nenotiek, bet visa izrāde it kā tiek izdzīvota ar Leonarda Bersteina mūziku, ko izpilda Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar diriģentu Normundu Vaici priekšgalā. Un vēl… fināla aina, kad Tonijs tiek nošauts.
Gandarījums par smago darbu ir skatītāju atzinība. “Jā, mums sūta ziedus, mīļas dāvanas, vēstules. Tas palīdz emocionāli uzlādēties.” Juris domā, ka pilnās skatītāju zāles palīdzot nodrošināt tas, ka Latvijā iestudēts tik apjomīgs darbs, turklāt uzvests latviešu valodā, un latvieši to arī izpilda. Interesanti šķiet, kā amerikāņu darbu var parādīt atbilstoši mūsu mentalitātei.
“Pēdējos gados klasiskā mūzika sāk aizvien straujāk attīstīties. To nevar teikt par estrādi – tā piedzīvo krīzi. Latvieši mīl mūziku un nespēj bez tās dzīvot, un tas priecē. Tomēr jāsalīdzina divas lietas – cik cilvēku pulcējas uz lielveikala atklāšanu un cik, piemēram, uz Gido Krēmera koncertu.” Kā vienu no mazās koncertu un pasākumu apmeklētības iemesliem Juris min reklāmas trūkumu, it sevišķi Jelgavā. “Par to vajadzētu padomāt.”
Dziedāšana sirdij tuva
Jura sejā iemirdzas kaut kas gaišs un mīļš, kad viņš stāsta par ģimeni, it sevišķi mammu. “Pateicoties viņai, iepazinu mūziku. Mamma mūs – trīs bērnus – sūtīja mūzikas skolā Alsungā, turklāt visi ģimenē, arī vecmāmiņa, mīlēja dziedāt, tāpēc arī man sirdij tuvāks ir vokāls.” Daudzie konkursi, kuros Juris piedalījās paralēli mācībām mūzikas skolā, noveda pie vienīgā loģiskā iznākuma – mācībām Jelgavas Mūzikas koledžā (pašreizējā Jelgavas Mūzikas vidusskola) un Latvijas Mūzikas akadēmijas vokālajā klasē.
Mīļas atmiņas saglabājušās arī par “Jaunākajiem jēriem”, taču šis posms jau noslēdzies. Nākotnes plānos Juris iekļāvis mācības kādā ārvalstī. “Ja godīgi, nevaru droši apgalvot, ka atgriezīšos. Diemžēl Latvijā mākslinieki netiek atbilstoši novērtēti, lai gan vajadzētu, jo gana daudzi sevi pierādījuši starptautiskā līmenī. Kamēr nekas nemainīsies attieksmē un arī finansiāli, daudzi šo zemi atstās.” Juris gan atzīst – jārēķinās, ka labākos pārvilinās vienmēr, taču palikušie jānovērtē atbilstoši viņu spējām un izvēlei – palikt Latvijā.
Vēl šodien un rīt var paspēt noskatīties “Vestsaidas stāstu”, jo nevar zināt, kad atkal kāds tik vērienīgs un arī sirdij tuvs darbs sasniegs Latvijas skatītājus. Sīkāku informāciju par mūziklu var iegūt interneta mājas lapā www.vestsaidasstasts.lv
