Lauki līdzīgi kā viss mums apkārt dzīvo savu dzīvi – pulsē te spēcīgāk, te vājāk, kāpj uz augšu, slīd uz leju.
Lauki līdzīgi kā viss mums apkārt dzīvo savu dzīvi – pulsē te spēcīgāk, te vājāk, kāpj uz augšu, slīd uz leju. To nosaka gan valsts politika, gan lauku ļaužu rīcībspēja. Tostarp liels ieguldījums akadēmiskām zināšanām, ko nu jau 30 gadu pasniedz arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Aleksandrs Adamovičs.
Aleksandrs ar dzīvesbiedri Olgu teju visus šos gadus ir arī platonieki. Lai gan kunga dzimtā puse ir Madona, bet kundzes – Krāslava –, likteni noteica divas sakarības – Latvijas Lauksaimniecības akadēmija (tagadējā universitāte) un mācību un pētījumu saimniecība (MPS) “Jelgava”. Abi tolaik bija Agronomijas fakultātes kursabiedri. Aleksandrs jau no trešā kursa sāka strādāt augstskolā un vēlāk studēt aspirantūrā. Lai vērtīgo speciālistu nezaudētu, sieva tika norīkota darbā pēc iespējas tuvāk vīra studiju vietai, tāpēc izvēle krita uz Platoni, kuras saimniecība bija viena no divām prakses un izmēģinājuma darbu platformām Lauksaimniecības akadēmijas studentiem.
Adamoviča kungs šajos gados akadēmiski izdzīvojis bagātu mūžu – no laboranta līdz valsts profesoram un Agrobiotehnoloģijas institūta vadītājam. Viņš ieguvis arī doktora grādu lauksaimniecībā, mūža darbu turpina dažādu pļavkopības problēmu risināšanā, bet starptautiski pazīstams ar pētījumiem par lopbarības augu austrumu galegu, ko sadarbībā ar vadītā institūta darbiniekiem patlaban ievieš dažādos Latvijas reģionos. “Augstskolā strādājošajiem vismaz dažos jautājumos jābūt padziļinātām zināšanām, tam, ko viņš ar pārliecību var saukt par savu. Skolā (bet ne universitātē) var “atgremot”, ko citi sarakstījuši grāmatās,” pārliecināts profesors.
Nevajadzēja laist pašplūsmā
Lauksaimniecības akadēmijas MPS “Jelgava” laikus Adamoviča kungs atceras ar prieku. “Toreiz bija interesanti – virmoja sabiedriskā un kultūras dzīve. Pie mums uzstājās visas tā laika slavenības – Nora Bumbiere, Ojārs Grīnbergs, Raimonds Pauls. Smējāmies, ka vispirms koncerti bija te un tikai tad Jelgavā. Atmiņā palikuši visi svētki, veltīti apsējībām, apkūlībām, ražas novākšanai. Platonē dzīvoja daudz jauniešu, arī mēs bijām jauni. Sākot strādāt, tā pa īstam veidojām izmēģinājumu bāzi Pēterlaukos.
Salīdzinājumā ar citām saimniecībām “Jelgava” bija ekonomiski vidēji spēcīga, taču, manuprāt, pēc neatkarības atgūšanas lauksaimniecības attīstību palaist pašplūsmā nebija pareizs solis. Spēcīgās, bagātās saimniecības vajadzēja saglabāt un attīstīt, vien reorganizēt īpašuma attiecības. Dažas gan atmirtu dabiskā ceļā, bet nevis tā, ka bija noteikts datums, līdz kuram visas jālikvidē. Tas attiecas arī uz pārējām nozarēm, kad likvidējām preču ražošanu. Būtībā tagad nauda ražo naudu, nevis preces, ekonomika pārkarsusi. Tas nav normāli, ka mums tik augsta inflācija. Uztrauc, ka aizbrauc daudz aktīvāko jauniešu – būsim spiesti pieņemt viesstrādniekus. Tagad notiek cīņa par pēdējo rūpniecības nozari – cukura ražošanu. Eiropas Savienībā mums vajadzētu vairāk aizstāvēt savas intereses. Man patīk, kā rīkojas Polija, to tik vienkārši nevar “diriģēt”, bet pie mums, kā Eiropā “nošķaudās”, visi pilda!”
Juku laiki aizrāva arī MPS “Jelgavu”, jo zemes īpašnieki cīnījās par savām tiesībām. Otra LLU prakses vieta – Vecaucē – pārejas grūtības pārvarēja un savu statusu saglabāja. Tagad tā attīstās, un praksē tur dodas visi LLU pirmā kursa studenti.
Citādi dzīve padomju laikos Adamoviču ģimenei bija kā daudziem – gan sava saimniecība, gan iespēja piepelnīties sēklu audzēšanas “biznesā”, jo, studējot aspirantūrā, oficiāli strādāt nevarēja, taču iztikt vajadzēja. “Tagad doktorantiem citas iespējas, bet dažam labam studijas “ievelkas” savus astoņus gadus. Toreiz visi bija ieinteresēti beigt pēc iespējas ātrāk.”
Arī piemājas saimniecība nu “mirusi” dabīgā nāvē: “Ekonomiski attaisnojas tikai lielās saimniecības, kur var ieguldīt finanses, ņemt subsīdijas. Arī bankas atbalsta galvenokārt lielos. Ņemot vērā, cik izmaksā zemes apstrāde, minerālmēsli, sēklas, piemājas saimniekošana kļuvusi ekonomiski neizdevīga.”
Jaunieši ir motivēti
“Toreiz bijām daudz studentu, kursā vien pāri simtam,” atceras Aleksandrs. Darbs celtnieku vienībās un dažādās citās aktivitātēs grupu saliedēja tā, ka bija liela kolektīva izjūta. Salīdzinājumā ar tagadējo četrgadīgo programmu, piecgadīgā bija daudz izvērstāka, ar lielāku stundu skaitu. “Vienu priekšmetu vajadzēja mācīties ja ne divus, tad noteikti vienu akadēmisko gadu. Tagad stundu skaits priekšmetā, ko pasniedzu, samazinājies četras reizes. Lai students programmu apgūtu pilnībā, viņam ļoti daudz jāstudē pašam,” teic profesors.
Taču būtībā students palicis tāds pats kā iepriekš. “Mūsu laikā jaunieši gan ir vairāk motivēti. Galvenokārt studē lauku bērni, kuru vecākiem jau ir zemnieku saimniecība vai kuri plāno to pārņemt. Mācās arī tie, kas domā strādāt ar lauksaimniecību saistītos uzņēmumos. Pašreiz, lai darba tirgū noturētos virs ūdens, nepieciešama dziļu zināšanu platforma. Mūsu fakultātē nav to, kas te mācītos “papīra pēc”. Agrāk gan bija – lai izvairītos no armijas.”
Profesors ar gandarījumu atzīst, ka šogad pirmo reizi pēc liela pārtraukuma, stājoties Lauksaimniecības fakultātē, bijis konkurss. Grūtākie bija deviņdesmitie gadi, kad gan demogrāfiskā krīze, gan uzskats par prestižu profesiju darīja savu. Kā citās nozarēs, arī lauksaimniecībā trūkst kvalificētu speciālistu. “Savulaik bija liela kļūda skolās ieviest brīvu priekšmetu izvēli,” uzskata profesors. Jaunieši parasti neizvēlas grūtās eksaktās mācības, bet Lauksaimniecības universitātē tās vajadzīgas visās fakultātēs. Pirmajā kursā daudziem jāmācās papildus, lai eksāmenus un ieskaites nokārtotu, ievērojams skaits tādēļ arī studijas turpināt nespēj.
Taču pašreiz savu vietu stabili “iekaro” ne tikai programma “Uzņēmējdarbība lauksaimniecībā”, bet arī agronomija un zootehnika.
“Diemžēl arī Zemkopības ministrijā un citās lauksaimniecības pārvaldes struktūrās strādā daudzi, kam nav speciālas lauksaimnieciskās izglītības, kaut jābūt vismaz maģistra grādam šajā jomā, jo daudzu jautājumu risināšanā vajadzīgs plašāks redzesloks,” vērtē Adamoviča kungs.
Arī uzņēmējiem jāiegulda
“Mūsu laikā darba devēji prasa ne tikai labu izglītību, zināšanas, bet arī pieredzi. Diemžēl universitāte vien to nevar nodrošināt. Kad mēs studējām, pēc ceturtā kursa bija pusgadu garas ražošanas prakses, kurās varēja pastrādāt dažāda līmeņa vadošās pozīcijās – sākot no brigadiera, iecirkņa vadītāja vai sēklkopības agronoma, līdz spējīgākie aizvietoja pat galvenos agronomus un saimniecību vadītājus. Tā uzkrājās pieredze. Uzskatu, par studentu izglītošanu vajadzētu domāt ne tikai universitātei un valstij, bet arī uzņēmējiem. Viņi grib saņemt “labu preci”, tāpēc varētu piedalīties ar līdzfinansējumu stipendiju veidā, kā arī nodrošināt prakses vietas.”
Jātur sevi formā
Adamoviča kungs atzīst – viņa amats prasa nepārtrauktu izglītošanos. “Visu laiku jānodarbojas ar zinātni, jāveic dažādi pētījumi, jāraksta publikācijas, jāpiedalās gan pašmāju, gan starptautiskās konferencēs,” stāsta profesors. Universitātē notiek arī pakāpeniska kadru atjaunošanās. Par pedagogu bez zinātniskā grāda strādāt augstskolā nav izdevīgi. Zinātnieks ar doktora grādu parasti spēj piesaistīt līdzekļus, piemēram, Latvijas Zinātņu padomes zinātnisko grantu, Zemkopības ministrijas un tirgus orientētu projektu veidā, kas ir kā papildu iespēja nopelnīt. Aktīvie var izveidot darba grupu kāda jautājuma risināšanā, tāpēc par atalgojumu nevarētu sūdzēties. Diemžēl, redzot, ka cilvēks perspektīvs, uzņēmumi, kur viņš strādājis prakse, piedāvā konkurētspējīgāku atalgojumu, teic Aleksandra kungs.
Bet citādi viņam prieku sagādā, ka pēc neatkarības atgūšanas pavērušās plašākas iespējas “apskatīt, kā citi dzīvo”. Agrāk izbraukāta visa Padomju Savienība, tagad redzēta arī Spānija un Ķīna.
Neatsverams prieks, acuraugs un lepnums ir arī profesora ģimene – dzīvesbiedre Olga, ar kuru šogad nosvinēta iepazīšanās 40. gadskārta, dēla Dmitrija ģimene, kurā aug pagaidām vienīgā mazmeitiņa Patrīcija, un jaunākais dēls Jurijs.
