Kaut arī novembra beigas, dzīvojam bez sniega, ar lietu un dubļiem visā Jelgavā. Tā kā esmu kājāmgājēja, kas lielā gadu skaita dēļ, staigā nesteidzoties, vērīgi sekoju, kur soli spert, lai nepakluptu.
Kaut arī novembra beigas, dzīvojam bez sniega, ar lietu un dubļiem visā Jelgavā. Tā kā esmu kājāmgājēja, kas lielā gadu skaita dēļ, staigā nesteidzoties, vērīgi sekoju, kur soli spert, lai nepakluptu. Centrā ietves un ielu braucamā daļa ir kaut cik normālā kārtībā, bet nomalēs pārvietošanās ir vairāk nekā sarežģīta. Bedres un peļķes visā Dobeles šosejas garumā. Pēc lietus tur vienmēr sakrājies ūdens. Par tā novadīšanu vai lielo bedru aiztaisīšanu nav padomāts. Ar šausmām jāpārvietojas arī Miezītes ceļā. Tur braucamā daļa ir augstāka par ietvēm, tās ziemā ir īstas slidotavas, bet lietus laikā – ūdens pilni grāvji. Braucamajā daļā bedrīte pie bedrītes, un visās ūdens. Neapskaužu turienes iedzīvotājus, kam jāpārvietojas pa ūdeni un dubļiem. Tāda situācija ir ne tikai Miezītes ceļā. Grāvji gar šoseju un pilsētas nomaļu ceļiem aizauguši un savas funkcijas nepilda. Ūdens tajos stāv kā dīķīšos, un tikai karstajās vasaras dienās saule tos izžāvē. Caurteces daudzviet augstākas par grāvju līmeni.
Šā gada pirmais biezais sniegs ceļu tīrītājiem lika sarosīties. Gar Dobeles šoseju ar sniega šķūrēm nostumts ne tikai sniegs, bet no smagās lāpstas krietni cietis arī zāliens – tajā atstātas milzīgas iedobes, kā pēc zemes aršanas ar milzīga arkla lemešiem.
Reizēm nomaļu ceļi tiek greiderēti. Labi domātais tos gan padara nelietojamus, it sevišķi kājāmgājējiem, jo nezināmu iemeslu dēļ, drīzāk vainojama greiderista paviršība vai bezatbildība, ceļi tiek “uzarti” – virspusē nonāk lieli akmeņi. Par ko tiek tērēti pilsētas budžeta līdzekļi? Kāpēc tāds darbs tiek pieļauts un atbildīgās personas tīšos ceļu bojātājus nesauc pie atbildības? Ja darbu liktu veikt atkārtoti, sāktu domāt, kā strādāt un nerīkoties kā ļaundariem, par to vēl algu saņemot. Jā, jārunā arī par algām. “Zemgales Ziņās” gada sākumā bija uzskaitījums, cik un par kādiem darbiem saņēmuši “Pilsētsaimniecībā” strādājošie augstākā ranga speciālisti. Summas nebija mazas. Tikai jājautā, vai pelnītas. Alga taču ir atlīdzība par paveikto. To derētu atcerēties biežāk un padomāt, vai viss darīts pēc labākās sirdsapziņas. Līdz šim atgādinājumi “Pilsētsaimniecības” speciālistiem Langes un Bambāna kungiem palikuši nesadzirdēti. Varbūt neuzklausīt iedzīvotāju priekšlikumus ir viņu darba stils? Tagad jauna “mode” – viss jāraksta uz papīra un jāadresē iestādei. Daudzi parunā, bet pie rakstīšanas neķeras. Speciālistiem nav laika pilsētā notiekošo pārraudzīt un savlaicīgi trūkumus novērst. Žēl gan! Izrādās, ka laikraksta darbinieki ir acīgāki un izdarīgāki. Nez kur paliek paaugstinātie zemes nodokļi? Tajā pilsētas daļā, kur es dzīvoju, nekas nav uzlabojies. Kā bridu pa tumsu, peļķēm un bedrēm, tā arī būs jābrien. No smagā transporta ceļš ar katru dienu kļūst briesmīgāks. Krēslai metoties, no mājām cenšos neiziet, jo ievēroju sen zināmo: “Sargi sevi pats, tad arī Dievs tevi sargās.”
Laiks sarosīties un sākt nopietni domāt, kā padarīt Jelgavu patīkamu ikvienam, lai mēs ar savu pilsētu varētu lepoties. To novēlu “Pilsētsaimniecības” direktoram Andrejam Baļčūna kungam un viņa padotajiem.
Vecmāmiņa Silvija
