Šīs nedēļas notikumi man sākās pirms vairākiem mēnešiem, kad fakultātē uz sludinājumu dēļa kopā ar kursabiedreni ieraudzījām paziņojumu, ka NATO sammitam Rīgā tiek meklēti brīvprātīgie palīgi.
Šīs nedēļas notikumi man sākās pirms vairākiem mēnešiem, kad fakultātē uz sludinājumu dēļa kopā ar kursabiedreni ieraudzījām paziņojumu, ka NATO sammitam Rīgā tiek meklēti brīvprātīgie palīgi. Aizpildījām anketu un nosūtījām. Liels bija pārsteigums, kad tikām uzaicinātas uz pārrunām. Man lielāks uztraukums bija tāpēc, ka tās notika angļu valodā. Skolā un universitātē mācījos vācu valodu, bet angļu mēlē ielauzījos tikai nesen. Mana uzdrošināšanās bija tā vērta – izrādās, šo valodu zinu pietiekami labi, lai varētu būt to 600 brīvprātīgo pulkā, kas palīdzēja Rīgas viesiem. Abas ar kursabiedreni vēlējāmies strādāt tieši lidostā “Rīga”, kur vajadzēja sagaidīt uz sammitu ieradušos viesus. Galvenokārt tie bija žurnālisti, bet netrūka arī “parasto” atbraucēju, kas pie mums vērsās pēc palīdzības, lai nokļūtu līdz pilsētas centram, jo trīs dienas sagaidītājiem lidosta bija slēgta. Tad mācības drošības pasākumos, kas notika Aizsardzības ministrijā, kā arī lidostā mūsu divdesmit brīvprātīgo grupai ierādīja pienākumus.
Laiku no pirmdienas līdz trešdienas vakaram, var teikt, pavadīju lidostā “Rīga”, sagaidot galvenokārt plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus. Bijām jau brīdināti, ka ar žurnālistiem var visādi klāties. Taču tie, ar kuriem nācās satikties, bija kolosāli laipni cilvēki. Nedzirdēju nevienu pārmetumu. Gluži pretēji – visi Rīgas sammita ciemiņi, ar kuriem sastapos, par pasākuma organizāciju bija sajūsmināti. Daudzi, kas apmeklējuši līdzīgus pasākumus citviet, uzsvēra, ka Rīgā viss bijis labāk. Ar NATO dalībvalstu delegāciju oficiālajām personām diemžēl neizdevās satikties. Vien redzēju, kā ierodas ASV prezidenta Džordža Buša lielais “Boeing” lidaparāts. Tam sekoja nedaudz mazāks ar pārējo delegācijas sastāvu. Varējām pavērot, kā smaidošo ASV prezidentu sagaidīja mūsu prezidente.
Ceturtdien jau vajadzēja būt uz lekcijām Jelgavā. Dzīvoju Ķegumā un no rīta uz mācībām devos savā mašīnā. Tā kā kavēju, pārsniedzu atļauto braukšanas ātrumu un varēju pārliecināties, ka mūsu ceļu policisti ne tikai soda. Šoreiz tiku cauri ar brīdinājumu, ka pārsniegt ātrumu nedrīkst pat steidzoties. Pēc lekcijām atkal bija jābūt Rīgā, kur Aizsardzības ministrija visiem brīvprātīgajiem rīkoja pateicības balli. Vakars bija jauks, jo uzstājās mana iecienītākā grupa “Melo M”.
Nedēļas nogali pavadīšu mājās, no visa pārdzīvotā atpūšoties. Protams, ikviens, ko satieku, vēlas uzzināt, kā man gāja sammita dienās, ko redzēju, kādus cilvēkus satiku. Varu teikt vienu – kā Latvijas patriote esmu lepna par savu valsti, par to, ka varējām labi noorganizēt tik liela mēroga pasākumu. Nepiekrītu tiem, kas spriež, ka lielie tēriņi bijuši veltīgi. Izlietotie miljoni atgriezīsies pie mums daudzkārt. Turklāt šīs nedēļas pieredze ir arī milzīgs ieguvums man pašai. Esmu pierādījusi, ka varu. Vēl gribētu sevī pārvarēt bailes no lidošanas un pirmo reizi mūžā iekāpt lidmašīnā, lai dotos kādā ceļojumā. Galu galā lidostu “Rīga” tagad jau pazīstu.
