Valsts un pašvaldības īpašumu iznomāšanas un privatizācijas vēsture mērāma otrajā gadu desmitā. Kā viss, kas ar to saistīts, apvīts pamatīgiem izšķērdēšanas un veiksmīgu darījumu stāstiem.
Valsts un pašvaldības īpašumu iznomāšanas un privatizācijas vēsture mērāma otrajā gadu desmitā. Kā viss, kas ar to saistīts, apvīts pamatīgiem izšķērdēšanas un veiksmīgu darījumu stāstiem. No redzamākajiem privatizācijas absurdiem, kas pašlaik samilzis problēmā, jāmin bērnudārzu privatizēšana. Tobrīd, kad ar dzimstību Latvijā bija galīgi švaki, acīmredzot neviens nedomāja, ka tautieši saņemsies un dzims vairāk bērniņu. Tagad, kad uz atlikušajiem bērnudārziem izveidojušās rindas, valdība un pašvaldības kūpošām galvām prāto, par kādu naudu un kā uzbūvēt jaunus dārziņus.
Tie ir atklātās un slēptās privatizācijas redzamākā daļa, kas šodien izvērsusies valsts problēmā. Nav runa par rūpnīcām, kuras varai tuvu stāvošie darboņi dabūja par sviestmaizi. Ja uzņēmums turpinājis darbu un bizness tiek attīstīts – gods un slava šādam privatizētājam. Vien tādu piemēru, kaut vai mūsu pašu Jelgavā, nav nemaz tik daudz. Bet arī par bēdīgi slaveno RAF nav runa. Tam agri vai vēlu bija jāiznīkst. Šoreiz par daudz mazākām un reiz bijušām mīļām un jaukām lietām. Atliek vien notraukt atmiņu asaru par nebūtībā aizgājušo jauno naturālistu staciju, kurā savulaik aktīvi darbojās mazpulcēni. Arī par daudzajiem zemes īpašumiem, kuri ar sakramentālo frāzi “nav nepieciešami valsts un pašvaldību funkciju veikšanai” pamazītēm pazūd no sabiedrībai pieejamo īpašumu skaita. Klīst runas, ka ar zināmām problēmām var sastapties “Zemgales Eko” slavējamā iniciatīva Jelgavā un rajonā ieviest dalīto atkritumu vākšanu. Dzirdēts gana kompetentu cilvēku sacītais, ka pilsētā šī iniciatīva var saskarties ar visai prozaisku problēmu. Pašvaldības rīcībā nebūs tik daudz zemes, uz kuras konteinerus ar visu nepieciešamo infrastruktūru novietot. Jāatrod vismaz simts tādu laukumu.
Savulaik, kad privatizācijai tika nodotas daudzas tobrīd nevajadzīgas sabiedriskās nozīmes ēkas līdz ar visu tām piegulošo teritoriju, neviens tā īsti neiedomājās, ka nākotnē arī pašvaldībai un tās teritorijā dzīvojošajiem ļaudīm varētu būt kādas intereses. Ja privatizētā teritorija ir publiski pieejama, ja uz tās atrodas iedzīvotājiem ikdienā izmantojams iebraucamais ceļš, nav pieļaujams, ka īpašnieks var aizbildināties ar skaļo frāzi par privātīpašuma svēto neaizskaramību. Un ne tikai aizbildināties, bet arī šur tur uzlikt ceļa zīmes “Iebraukt aizliegts”. Ar tām vispār ir bardaks. Izrādās, valsts standartam atbilstošu zīmi var pasūtīt jebkurš. Arī uzlikt to savā teritorijā. Nepieciešama tikai zināma deva nekaunības un izveicības, kā tas notika, kad autoostas teritorijā uz firmai piederošas zemes pēkšņi parādījās jauna taksometru stāvvieta. Pašlaik tā ar pašvaldības gādību novākta. Zinot mūsu uzņēmīgo privātīpašnieku izdomu un aktivitāti, nebūs ilgi jāgaida līdz jaunām viņu pašiniciatīvām.
Saistībā ar iepriekšminēto ar nožēlu jāuzzina, ka Ministru kabineta komiteja vakar uz laiku atlikusi valsts un pašvaldību mantas iznomāšanas likuma izskatīšanu. Lai arī tas bija nepieciešams jau pirms daudziem gadiem, vismaz tagad zināmā mērā likums spētu bremzēt un ietekmēt aktīvo vēl pēdējo valsts un pašvaldību īpašumu privatizāciju. Bet varbūt tas kādam traucēja?
