Pirms darbaspēka ievešanas valstī būtu jāizvērtē iekšējās rezerves un aktīvi, nevis formāli jādarbojas, lai tās maksimāli izmantotu.
Pirms darbaspēka ievešanas valstī būtu jāizvērtē iekšējās rezerves un aktīvi, nevis formāli jādarbojas, lai tās maksimāli izmantotu.
Gan darba devēji, gan patērētāji ikvienā jomā aizvien vairāk izjūt, ka darba un naudas meklējumos no Latvijas aizbrauc daudz cilvēku. LB speciālisti atzīst, ka valstī šo problēmu varētu risināt trijos veidos: paaugstinot darba ražīgumu, lai atbilstoši palielinātu algas un mazinātu iedzīvotāju motivāciju meklēt labāk atalgotu darbu ārvalstīs; piesaistot darbaspēku no ārvalstīm; nodarbinot bezdarbniekus un ekonomiski neaktīvos iedzīvotājus. Tā kā jautājums par darba ražīgumu ir apjomīga tēma, šoreiz vairāk pievērsīsimies pēdējiem diviem risinājumiem.
Visātrāk darba roku trūkumu var atrisināt, ievedot strādājošos no kaimiņvalstīm, kur vidējās algas ir vēl zemākas nekā pie mums. Daudzi uzņēmēji to jau dara. Sabiedrības aptaujas gan liecina, ka vietējie iedzīvotāji, kas labprāt atbalsta mūsu cilvēku strādāšanu ārzemēs, visai krasi iebilst pret sveša darbaspēka iebraukšanu valstī. Taču arī no valsts attīstības interešu viedokļa tas problēmu, kuras dēļ radusies pašreizējā situācija, neatrisinās. Strādāt gribētāji atrastos, jo, piemēram, no Moldovas atbraukušajam Latvijas vidējā alga būs trīs reizes lielāka nekā viņa zemē, ukrainis te varētu saņemt pusotru algu, taču tas nestimulēs darba devēju nedz uzlabot darba apstākļus, nedz kāpināt ražīgumu. Turklāt, saglabājoties zemam atalgojumam, Latvijas iedzīvotāji turpinās doties projām.
“Tas nozīmē, ka imigrācijas politika būtu jāveido ļoti pārdomāti, nevis atverot robežas lētajam darbaspēkam, bet tikai tajos tirgus segmentos, kur pašlaik problēmas ir visizteiktākās un pašu spēkiem šo situāciju normalizēt pietiekami īsā laikā nevar,” uzsver LB preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis.
Attiecībā uz bezdarbnieku un ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju iesaistīšanu, pēc LB domām, svarīgākais saprast, vai Latvijā ir iespējas samazināt bezdarbnieku skaitu un atrast papildu strādājošos starp ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem.
Statistika liecina, ka pēdējos gados bezdarba līmenis samazinās. Daļa spējuši piemēroties vai pārkvalificēties atbilstoši jaunajām darba tirgus prasībām, citi devušies darba meklējumos uz ārvalstīm. Tomēr joprojām nozīmīgu daļu no kopējā skaita veido tie, kas ilgstoši ir bezdarbnieki – 2005. gadā apmēram 47 procenti. Ja cilvēki, kuri vēlas strādāt, tomēr nespēj atrast darbu laikā, kad daudzos uzņēmumos trūkst strādājošo, tas nozīmē, ka tā ir iekšējā rezerve un nepieciešams rūpēties par pārkvalifikāciju un piemērošanu darba devēju prasībām.
Jāņem vērā, ka bezdarbnieku īpatsvars ir atšķirīgs dažādos Latvijas reģionos, pilsētās un laukos. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, atsevišķos rajonos bezdarbs ilgstoši ir ļoti augstā līmenī. Tātad valsts nodarbinātības programmās šiem depresīvajiem rajoniem jāpievērš vēl aktīvāka uzmanība, lai cilvēkus piesaistītu darba tirgum.
Ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju vidū visvairāk ir to, kas mācās vai ir pensijā; zināma daļa nestrādā ģimenes apstākļu, slimības vai invaliditātes dēļ; ir cilvēki, kas ilgstoši nav spējuši atrast darbu un zaudējuši cerības; citiem vispār nav vēlēšanās strādāt un ir dažādi citi iemesli. Tomēr ES pieredze rāda, ka ļoti daudzus atkal var iesaistīt aktīvajā dzīvē, ja to izvirza par prioritāti. Arī informācija Latvijas presē liecina, ka tur, kur ES fondu finansējums izmantots lietderīgi, cilvēki apgūst jaunas profesijas un sekmīgi strādā.
Ja valsts izvirzītu mērķi – samazināt ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaitu un bezdarba līmeni līdzīgi, kā to izdevies sasniegt, piemēram, Dānijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Lielbritānijā un Īrijā, tad, pēc Latvijas Bankas aplēsēm, nodarbinātībā papildus varētu iesaistīt apmēram 167 tūkstošus cilvēku. Teorētiski tas tomēr ir fakts, ka Latvijai ir darbaspēka rezerves. Ja izdotos nodarbināt kaut desmito daļu no minētā skaita, tas būtu pietiekami, lai aizpildītu visas brīvās darba vietas tautsaimniecībā, kas tiek uzrādītas statistikā šā gada pirmajā pusē.
***
Ko saka darba devēji?
– Līdz šim Jelgavas ražošanas uzņēmumi, kas pārstāv dažādas nozares, darbaspēku nav ieveduši, lai gan daudziem trūkst darbaroku. Vienīgi celtniecības objektos ik pa laikam parādās ārvalstu iedzīvotāji, bet šī nozare pašlaik ir kā atsevišķa “republika”.
– Uzņēmuma “Latvijas keramika A” prezidents Aivars Janovskis savulaik teica, ka viņa uzņēmums būs pirmais Jelgavā, kas ievedīs trūkstošo darbaspēku no ārvalstīm. Pagaidām tas nav noticis. “Esam vienojušies ar saviem cilvēkiem, ka pagaidām to nedarīsim. Pasūtījumu palielinājuma dēļ darbinieki piekrituši strādāt virsstundas, par ko tiek maksāts.”
Darbaroku, protams, varētu būt vairāk, tāpēc regulāri ar sludinājumu palīdzību tiek meklēti jauni interesenti. Tiesa, ne visi, kas pieteikušies, izrāda interesi par darbu un ir tam piemēroti.
A.Janovskis kā pareizu vērtē minimālās algas paaugstināšanu un uzsver nepieciešamību valstī turpmāk daudz būtiskāk kāpināt neapliekamo minimumu, lai strādājošie justu ienākumu palielinājumu. Jo uzņēmumiem jādomā ne vien par darbinieku algu paaugstināšanu, bet arī par izdzīvošanu. Ražotne daudz līdzekļu ieguldījusi tehnoloģiju modernizācijā, siltuma ekonomijas u.c. pasākumos. Zināma dilemma ir tā, ka algu paaugstināšana neiet kopsolī ar darba ražīguma kāpumu. Tas ietekmē ikviena uzņēmuma saimnieciskos rādītājus uz slikto pusi. “Esam vienīgais šāds uzņēmums Latvijā, arī Baltijā tāda apjoma keramikas ražotāja nav. Savukārt Krievijas, Baltkrievijas vai citu Austrumeiropas valstu tirgū, kur ierindas strādniekiem alga ir 100 ASV dolāru, mums ir grūti cīnīties ar turienes produkcijas cenām.”
A.Janovskis atzīst, ka valstī parādījusies informācija arī par darbaspēka rezervju izmantošanu. Tiesa, pagaidām tas līdz jautājuma risinājumam pēc būtības nav nonācis.
– SIA “Konstance Arms” vadītājs Armands Pantelis pēc ES struktūrfondu semināra uz jautājumu par darbaspēka problēmām būvniecībā un strādājošo ievešanas iespējām atzīst, ka par darbinieku ievešanu būvniecības uzņēmumos iestājas tikai neliela daļa nozares pārstāvju. Lielākoties tie varētu būt lielie tirgus dalībnieki. Mazie un vidējie nebūt nealkst šeit redzēt ievesto darbaspēku.
Uzņēmējs atzīst, ka nozarē nav sakārtots iekšējais tirgus, būvniecībā pašlaik valda liels haoss. Vai tas saistīts ar ministrijas vai valsts ieinteresētības trūkumu? Nesakārtotība ir normatīvo aktu jomā, uzņēmēji darbojas gan legāli, gan nelegāli (tā sauktās “melnās brigādes”). Strādājot godīgi, ir grūtāk (jābūt izglītībai, jāiegūst sertifikāts, jāiestājas būvkomersantu reģistrā, saikne ar VID un Valsts darba inspekciju un virkni kontrolējošo institūciju u.tml.), tas prasa laiku un līdzekļus. Nelegālajiem būvniekiem rokas ir brīvas.
A.Pantelis atzīst, ka notiek darbinieku migrācija no viena uzņēmuma uz citu. Sava nozīme ir darba likumdošanai, kas paredz, ka darba devējam pret ņēmēju jābūt lojālam, nekompetences gadījumā praktiski nekādas sankcijas nav iespējams piemērot – tas ir sarežģīti. Savukārt darbinieka rīcības brīvība nav tā ierobežota. Ir “meistari”, kas nav pat beiguši vidusskolu, bet grib pelnīt 1000 latu mēnesī.
Atgriežoties pie darbaspēka problēmām, A.Pantelis piekrīt, ka būvniecība ir tā nozare, kas pašlaik citām turpina “atņemt” strādājošos augstākas samaksas dēļ, ko nevar atļauties ražošanas uzņēmumi. Darba ražīgums gan ne tuvu netiek līdzi algu palielinājumam. Cilvēks ir radis pieprasīt algas kāpumu, bet par atdevi un kvalitāti “piemirst”. Tā rodas objekti, kas vēl nav nodoti ekspluatācijā, bet jau parādās plaisas un citi defekti.
