Kādā vasarā – astoņdesmito gadu beigās –, atpūšoties Engurē, nolēmām pārbaudīt, kādi peldoši radījumi ķeras ostā uz mola.
Kādā vasarā – astoņdesmito gadu beigās –, atpūšoties Engurē, nolēmām pārbaudīt, kādi peldoši radījumi ķeras ostā uz mola. Tehniskais bruņojums mums bija “līmenī” – garum garie makšķerkāti, sliekas, mizgraužu kāpuri, mīkla, sautēti makaroni un vēl šis tas aromātam. Bet zivis, draņķes, mūsu agro celšanos un ēsmas piedāvājumus ignorēja: par lomu taču nevarēja uzskatīt ne sprīža garuma asarēnus, ne plaukstas platuma plicēnus. Tā nu ar radinieku vairāk sākām veltīt uzmanību ostas apkārtnei. Bija jau vērts: ap pusseptiņiem, rāmi pukšķēdama, no jūras tuvojās laiva, un, to gaidīdami, aktīvi sāka snaikstīties ostas malā sēdošie tantuki ar groziem un spaiņiem.
Izrādījās, savu iniciatīvu bija aktualizējuši trīs zvejniekveči un dabūjuši atļauju licencētai zivju ieguvei Rīgas jūras līcī. Tā nu šie vakaros iemet tīklus, bet rīta agrumā savāc lomus un turpat krastā iztirgo sievelēm.
Pircēju barā iesaistījāmies arī mēs, iegūdami pāri tādu sīgu, kādas veikalos ar meklēšanu neatrast.
Autiņa cimdu nodalījumā gulēja šņabja pudele – visādiem gadījumiem –, to ar večiem arī iztukšojām, omulīgā tīklu būdā sēdēdami. Pie glāzes vienmēr raisās atklātas valodas, arī mēs jūras vilkiem izstāstījām, kas esam un no kurienes.
Šķiroties izteicām savas vēlmes: dabūt kādu spaini lucīšu. “Parīt būs, brauciet tikai pakaļ,” veči apsolīja.
Norunātajā rītā jau agri sēdējām laivas gaidītāju pulkā. Ap septiņiem tā tuvojās ostai, un gaidītājas sarosījās.
“Nost, nost!” brēca vecis svītrainā jūrnieku kreklā, kam iepriekšējā tikšanās reizē bijām piešķīruši kapteiņa nosaukumu. “Vispirms profesoriem, tikai pēc tam pārējiem!”
Nekādi profesori neesam vēl šodien, taču toreiz – lai mūs paliela, lai! – sliktāki jau nekļūsim. Nepagāja ne pusstunda, kā luču spainis bija mūsu. Ko tālāk? Mūsu apmetnē zivju kūpinātavas nebija, un, kaut arī bijusi, neviens no mums luču kūpināšanā palielīties nevarēja. Vajadzēja meklēt “iedzimto” palīdzību.
“Laižam uz Bērzciemu!” ierosināju, “tad jau redzēsim.”
Iebraucot Bērzciemā, šosejas labajā pusē pašā jūras līča malā tolaik atradās gara guļbūve ar salmu (vai niedru?) jumtu, ko sauca “Pie Oskara”. Ciematam šad tad caurbraukdami, izlēmām: ja jau ir Oskars, jābūt arī Anitai. Par Anitu nodēvējām otrpus šosejai izvietoto rūpniecības preču un pārtikas veikalu, ko vadīja gadus četrdesmit veca brunete. Pie viņas tad arī piestūrējām. Jā, mūsu Anitai izrādījās esam tante šajā ciematā, un tai sava žāvētava jūras krastā. Tas bija tas, kas mums vajadzīgs! Bet kā šo vērtīgo sievišķi atrast?
“Anita, slēdzam to bodi ciet un ved mūs pie radinieces,” ierosināju, kaut gan pulkstenis vēl nebija ne desmit no rīta.
Dāma ilgi nedomāja: uzraksts “Sanitārā diena” atradās turpat zem letes. Mēs sakomplektējām brangus dzeramā krājumus un aizslēdzām bodi.
Tālu nebija jābrauc. Simpātiska večiņa mūs apbruņoja ar spiciem un asiem duncīšiem, nu sākās luču ķidāšana. Vai lasītājs kādreiz veicis šādas operācijas? Droši vien ne. Tas ir vienkārši. Duncītis jāiedur luča vēderiņā uzreiz zem žaunām, un zivs jāuzšķērž līdz astei. Tikai nezin kādu fizikas likumu dēļ, tikko nazis iesprausts, gar asmeni izplūst un izšķaidās dzeltenīgs šķidrums. Tas mūs, trīs “ķidātājus”, nesaudzēja.
Lai nu kā, bet stundas laikā šis darbiņš paveikts. Tantuks mūs izdzenāja pa kāpām meklēt priežu čiekurus – no tiem būšot “kreptīgāks un smeķīģāks” dūms.
Paveicām arī to, un sākās kūpināšanas process.
Ēst karstu luci bez alkohola būtu grēks, tīrā bezdievība. To zinājām bez mācīšanas, tādēļ dāsni cienājām gan Anitu un tantuku, gan sevi.
Luču bija daudz, arī dzeramā netrūka, tādēļ uz procedūras beigām jau uzrāvām smuko ziņģi par acis bolītāju laša kundzi un buti, kas pilnā rīklē sauc. Ko sauc – to pat par visiem nespējām restaurēt. Labāk jau gāja ar “dzintara jūru, kas Kurzemi vij”.
Tā beidzās operācija “Lucis” – bijām gan brangi paēduši, gan padzēruši, gan ieguvuši iemaņas šo zivju apstrādē. Ko var zināt – varbūt nākotnē noderēs!
