Lai arī patlaban ir ziema, laukā neparasti silts, taču pieredze liecina, ka dabā viss var strauji mainīties. Gaisa temperatūra pazemināsies, un no pelēkajām debesīm sāks krist pūkainas sniegpārslas.
Lai arī patlaban ir ziema, laukā neparasti silts, taču pieredze liecina, ka dabā viss var strauji mainīties. Gaisa temperatūra pazemināsies, un no pelēkajām debesīm sāks krist pūkainas sniegpārslas. Kā novērots, ka ceļu apsaimniekotājiem un arī autovadītājiem tas ir pārsteigumiem pilns laiks. Iespējams, kādam noderēs padomi, kurus grāmatā “Drošs ātrums” aprakstījis slavens poļu autobraucējs Sobeslavs Zasada.
Braukšana pa sliedēm
Ja pārvietojaties pa iebrauktām sliedēm un vēlaties pareizi no tām izkļūt, piemēram, pa kreisi, riteņi vispirms mazliet jāpagriež pa labi, lai tie pieskaras padziļinājuma labajai sieniņai. Tad strauji “jāpacērt” pa kreisi, bet, nokļūstot uz līdzena ceļa, atkal pa labi. Šāda rīcība nepieciešama, lai sagādātu riteņiem nelielu pavērsiena brīvību. Kaut pāris centimetru uz katru pusi, un ar to pilnībā pietiks. Tālāk seko straujš “uzbrukums” iedobju sieniņām, kuras jāpārvar. Ar spēku spiest riteņus iebraukto sliežu sieniņām ir nepareizi.
Ko darīt ar kupenām?
Ja labās puses riteņi iekļūst kupenā, bet kreisajā sniega mazāk vai nav nemaz, stūre jāpagriež mazliet pa kreisi. Tehniski šī darbība viegli izdarāma, bet tikai tad, ja apgūta treniņā un to atceras. Tas pats sakāms, ja uz ceļa ir peļķes. Lielā ātrumā vieglītēm jāpagriež stūre, jo pārāk asai riteņu pavēršanai var būt gluži negaidītas sekas. Bieži gadās gari aizputināti ceļa posmi, un braucējam tie ir bīstami. Šāda šķēršļa pārvarēšana lielā mērā atkarīga no mašīnas ātruma un prasmes strauji pārslēgt zemākus pārnesumus. Ja sniegs irdens, nedrīkst aizmirst laikus ieslēgt stikla tīrītājus.
Kupenas ieteicams pārvarēt ar zemāku pārnesumu un pēc iespējas lielākiem apgriezieniem. Ik mirkli jābūt gatavam pārslēgt zemāku pārnesumu. Braukšanā pa aizputinātu ceļu liels atspaids var būt prasme kontrolēt slīdes.
Ja gadās pārvarēt ūdeni
Peļķes pārvaramas pavisam citādā tehnikā nekā kupenas. Ūdenī iebrauc lēni, ar pirmo pārnesumu. Liels ātrums nav pieļaujams, jo var saslapināt elektroiekārtu un noslāpēt motoru. Peļķe jāšķērso ar pirmo pārnesumu un lieliem apgriezieniem, pat nedaudz paslidinot sajūgu, lai ūdens neieplūstu izpūtējcaurulē un motors nenoslāptu. Braucot pa dziļu lāmu, ventilators parasti ūdeni uzrauj augšā un aplej elektroiekārtu.
Mainīgi slidena virsma
Slidenu virsmu maiņas vietām – no sniega uz ledu, no ledus uz sniegu, no apsniguša ledus uz tīru un otrādi – jābrauc pāri ārkārtīgi uzmanīgi. Gan stūre, gan akselerators jātur pastāvīgā gatavībā straujiem un instinktīviem manevriem. Asa bremzēšana vai gāzes došana ir pilnīgi nepieļaujama, un ar stūri nemitīgi jākoriģē mašīnas priekšgala stāvoklis.
Ceļš kalnup
Mašīnai ar priekšējo riteņu piedziņu der mazliet izlaist gaisu no priekšējām riepām, ar pakaļējo – no pakaļējām. Tas palielina saskares laukumu ar ceļa virsmu un paaugstina saķeres koeficientu. Var līdzēt arī pamatīgs ieskrējiens pirms kāpuma, raugoties, lai riteņi nebuksē. To var novērst, izvēloties piemērotu pārnesumu un prasmīgi darbojoties ar gāzes pedāli. Parasti der kāds no vidus pārnesumiem un apmēram puse no maksimāli iespējamajiem motora apgriezieniem. Ja auto nav tahometra un braucējs vēl nav iemanījies noteikt apgriezienu skaitu pēc dzirdes, ar gāzes pedāli jārīkojas ļoti piesardzīgi. Sāk braukt ar otro pārnesumu, tik tikko dodot gāzi, un akseleratoru darbina, kā mēdz teikt šoferi, ar “basu pēdu”. Riteņiem sākot buksēt, gāzi dot ir bezmērķīgi. Vēlreiz jāmēģina izkustināt mašīnu no vietas. Ja tas neizdodas, var mazliet pabraukt atpakaļ un mēģinājumu atkārtot. Galvenais atcerēties, ka visām darbībām jābūt rāmām un pludenām. Tā varēs panākt, lai vismaz viens no dzenošajiem riteņiem iegūst saķeri ar ceļa virsmu. Galvenais atcerēties – ja, atlaižot sajūgu, riteņi buksē, spiediens uz akseleratora buksēšanu pastiprinās, samazinot saķeri. Jāatlaiž gāzes pedālis, jāpagaida, kamēr riteņi apstājas, un jāmēģina no jauna.
Lejā no kalna
Ziemā no kalna jābrauc, neaizmirstot pārslēgties uz leju un bremzēt ar motoru. Mašīna nedrīkst ripot brīvgaitā. Nedrīkst strauji noņemt gāzi vai atlaist sajūgu, ja motora apgriezieni nav saskaņoti ar riteņu griešanās ātrumu. Jābremzē kombinēti, ar bremzi un motoru, un tas jādara ar izjūtu. Ātrumam samazinoties, jāpāriet uz zemāku pārnesumu. No kalna nedrīkst braukt ar tādu, kas liek motoram sasniegt maksimālus apgriezienus. Piemēram, ja otrā pārnesuma ātruma robeža ir 50 kilometru stundā, tas nenozīmē, ka tādā ātrumā ar šo pārnesumu iespējams doties lejā pa slidenu nogāzi. Neizbēgami nobloķēsies dzenošie riteņi, jo motora pretestība būs lielāka par riteņu un ceļa saķeres pakāpi. Līdz ar to var sākties bīstama sānslīde, jo pārnesumam trūkst ātruma rezerves riteņu atbloķēšanai. Lai glābtu situāciju, braucējam ātri jāieslēdz trešais pārnesums un jāpaātrina gaita. Riteņi atkal ripo, un iespējams sākt cīņu ar slīdi. Taču var gan gadīties, ka ir jau par vēlu.
S.Zasadas grāmatā “Drošs ātrums” ieskatījās Edgars Sauka
