Šajā «Novadiņā» kā savdabīgu vēsturiskā brīža ainu publicējam divas vēstules, ko 1945. gada rudenī gūstekņu nometnē Krievijā no mātes saņēma leģionārs no Valgundes pagasta Silgraužiem Jānis Ūdris.
Šajā “Novadiņā” kā savdabīgu vēsturiskā brīža ainu publicējam divas vēstules, ko 1945. gada rudenī gūstekņu nometnē Krievijā no mātes saņēma leģionārs no Valgundes pagasta Silgraužiem Jānis Ūdris. Kaut arī teksts ir piesardzīgs, gājis caur cenzūru, tajā jūt laikmeta garu, smeldzi.
Pirms tam ģimene pēdējās ziņas no dēla bija saņēmusi 1944. gada rudenī vēl no Kurzemes. Viņš pie Džūkstes piedalījās Ziemassvētku kaujās, bet kapitulāciju sagaidīja pie Remtes. Pārsūtīts no vienas gūstekņu nometnes uz otru, J.Ūdris pusotra gada laikā “izceļojās” pa Krieviju, Kaukāzu, Vidusāziju. Strādājot Saratovas – Maskavas gāzes vada būvē, viņš smagi saslima ar tīfu un divdesmit četru gadu vecumā tikko neaizgāja viņsaulē. Tomēr slimību izdevās pieveikt. Protams, izdzīvošanā gūsta apstākļos liela nozīme bija gara spēkam. To stiprināja arī mātes vēstules, kas kā dārgumi tika saglabāti un pārvesti mājās.
Silgraužos 1945. gada 18. septembrī
Sirsnīgi sveicināts, mīļais dēls!
Šodien, 18. septembrī, saņēmu Tavu kartiņu, rakstītu 22. VIII. Visi esam bezgala laimīgi, saņemot pēc tik ilga laika no Tevis labas ziņas (gandrīz pēc veselu gadu ilgas neziņas). Mēs jau visi par Tevi Dievu lūdzām un cerējām to labāko. Esam veseli un dzīvojam tik uz priekšu. Vienīgās raizes bija Tevis dēļ. Pārcietām laimīgi tās kara vētras. Viens otrs materiāls zaudējums ir pieciešams. Tēvs rītā ies uz pastu un nosūtīs Tev naudu. Cik nu būs iespējams, tik sūtīsim. Par mums neraizējies – gan jau kā nebūt iztiksim un cerēsim uz to labāko. Vecais tēvs no savas puses arī iedeva vienu červoncu, lai Tev aizsūta. Nosvinējis 85. dzimšanas dienu, teica, ka grib Tevi sagaidīt un tad varētu mirt. Rīgas radi šogad pie mums nedzīvo, jo mums tā paknapi ar pavalgu… Tā jau ir, kā saka paruna: draugi – radi, kas pie pilnas bļodas. Bet, kad pietrūkst, atkāpjas. Tā arī mūsu radi – kad citur bļoda pilnāka, aiziet tur.
Raibi gāja mums visiem, kamēr fronte pārgāja pāri. Vācieši beigās visus iedzīvotājus, izņemot pavisam nevarīgus večus, sadzina mežā. Mēs arī no 13. līdz 16. oktobrim četras naktis un dienas nodzīvojām pa mežu…
Pūka Jānim nodega visas ēkas. Zaneripam, izņemot istabu, citas ēkas ir beigtas. Apkārtnē citiem tās gan nav cietušas. Kaimiņu Jēkabs ar Līni nav mums vairs kaimiņos, bet plašajā dzimtenē (iespējams, domātas 1945. gada februāra deportācijas – red.). Māju apsaimnieko jaunais darba zemnieks. Ar jauno kaimiņu saprotamies ļoti labi, labāki nekā ar veco. Vispārīgi nevaram sūdzēties, iet jau labi. Tikai abiem ar tēvu grūtāk ar smagajiem darbiem, bet līdz šim jau kā nebūt cauri tiekam, pēdējie ar neesam palikuši.
No lopiņiem vēl turas vecā baltā ķēvīte un Prince ar Maigu (govis – red.). Maiju paņēma vācieši. Visus mājputnus apēda un visas bites izpostīja. Rukšus arī paņēma, tāpēc šovasar tā grūtāki iet. Un govis visas sasirga ar dilstuma kaiti. Jūle nobeidzās. Maiga bija jācilā ar striķiem, un Prince, kas vienmēr turējās branga, izdila kā kaulu kambaris. Tādēļ arī šī vasara iznāca “sausa”. Nu gan govis drusku uzlabojas. Rukšus arī esam iegādājuši, kādas sešas vistas vēl būs. Tātad, paldies Dievam, ceram atkal tikt uz zaļa zara. Ja iespējams, atraksti par sevi un saviem ceļojumiem. Mūs interesē katrs sīkums par Tevi…
Tu esi pirmais no apkārtējiem, kurš atrakstījis…
Laiks pie mums pavisam lietains. Ziemas labību ievācām labu, bet daļa vasarāju līst laukā.
Mīļš sveiciens no mums visiem!
Tava māte
(Vēstules beigās paskaidrots, kā raksta krievu burtus b un v.)
Dienu vēlāk – 1945. gada 19. septembrī – drošības pēc no Silgraužiem nosūtīta līdzīga satura kartīte. Ja vēstule nesasniegtu adresātu, tomēr paliktu cerība, ka kartīti dēls varētu saņemt. Tā beidzas ar vārdiem “Uz kādreiz redzi!”
Silgraužos 1946. gada
9. februāris
Sveiks, mīļais dēls!
Vakar, 8. februārī, saņēmu Tavas vēstules, kas bija rakstītas 31. janvārī un 1. februārī. Šodien tēvs bija Jelgavā un nosūtīja Tev pa telegrāfu divi simti rubļu naudas un kartīti. Es sataisīju arī avīzes nosūtīšanai, bet tās pastā nav ņemtas pretī. Teica, ka, sākot ar 15. datumu, gan varēšot nosūtīt… (Tālāk ir paskaidrojumi, ka saistībā ar dēla pārvešanu uz citu vietu bija atnākusi atpakaļ daļa sūtītās naudas, bet 300 rubļu pazuduši – red.).
Buses Pētera māte atnāca pie manis un lūdza, vai Tu nevarot ko tuvāk pateikt, kā tur bija ar viņa krišanu, un, ja iespējams, atraksti, kur Pēteris paglabāts. Viņa sakās braukt un pārvest uz ģimenes kapiem.
Par Ādamu nav nekādu ziņu. Spodra, nabadzīte, ļoti nobēdājusies. “Mazais Ādamiņš” aug dūšīgi. Tas vēl no bēdām nekā nezina, ka tik puncis pilns! Maz jau ir to laimīgo, kas zina ko nebūt par savējiem. Arvīds Hercs ar sarakstās ar saviem dēliem. Rīgā viena daļa (gūstekņu – red.) esot iesūtīta. Mēs jau domājām, ka tik Tu arī neesi, bet Ādamsons, kas meklēja savu Jāni, teica, ka neesot…
Mēs visi esam veseli un rīt brauksim uz vēlēšanām…
Pie Indriķa meža darbos strādā vācu gūstekņi. Tie bija svētdienā strādājuši un tad pirmos svētkus (Ziemassvētkus – red.) svētīja. Tagad visās fabrikās strādā gūstekņi (cukura, kūdras, ķieģeļu, superfosfāta). Kā Tev iet ar krievu valodu? Vai esi labi iemācījies?…
Paliec sirsnīgi, sirsnīgi sveicināts!
Māte
