Pēc nepilna mēneša ES pievienosies Rumānija un Bulgārija. Paredzams, ka Horvātija būs 28. tās dalībvalsts, pēc kuras uzņemšanas savienības līderi nolēmuši ieturēt paplašināšanās pauzi.
Pēc nepilna mēneša ES pievienosies Rumānija un Bulgārija. Paredzams, ka Horvātija būs 28. tās dalībvalsts, pēc kuras uzņemšanas savienības līderi nolēmuši ieturēt paplašināšanās pauzi. Lai arī pērnā gada oktobrī sāktas iestāšanās sarunas ar Turciju, jau tagad ir skaidrs, ka tās iespējamā uzņemšana ES varētu notikt ne ātrāk kā pēc 10 vai pat 20 gadiem. Šaubas par Turcijas vietu ES nav tik daudz saistītas ar ekonomiskiem apsvērumiem, izņemot bailes no turku pārcelšanās uz dzīvi ES. Taču iespējamā tās pievienošanās Eiropas valstu blokam dod labu fonu, lai novērtētu tagadējās ES dinamiku, proti, kā savienība mainījusies pēc 2004. gada paplašināšanās un kā to varētu mainīt jauno uzņemšana.
Jauno dalībvalstu iedzīvotājiem nav sveši argumenti, kurus pirms un arī pēc paplašināšanās izmantoja tā sauktās “vecās Eiropas” iedzīvotāji. Lai gan Latvija ES ir tikai divus gadus, arī mēs uz Turcijas uzņemšanu raugāmies līdzīgi kā veco ES dalībvalstu iedzīvotāji. Cik dārga būs Turcijas pievienošanās? Cik daudz struktūrfondu ies mums secen, cik daudz turku ar savām salīdzinoši lētajām darbarokām atņems darbu cilvēkiem citur ES?
2004. gada 1. maija paplašināšanās līdzšinējā pieredze sniedz vairākas atbildes. Pirmkārt, desmit valstu uzņemšana divos gados izmaksājusi ne vairāk kā 0,1 procentu no ES iekšzemes kopprodukta. Otrkārt, ES struktūrfondu piešķiršana jaunajām dalībniecēm ir visas ES interesēs, jo tādējādi tiek veicināta to iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanās. Tas savukārt vājinās iemeslus, lai jauno dalībvalstu iedzīvotāji ilgstoši strādātu ārpus savas zemes. Un, treškārt, vecās, kas atvēra darba tirgu jauno dalībvalstu iedzīvotājiem, ieguvušas lielāku ekonomisku izaugsmi, nepalielinot ēnu ekonomikas apmērus. Tā kā savu darba tirgu 2004. gadā uzņemto valstu pilsoņiem atvērušas vairums veco ES dalībnieču, visa ES ieguvusi darba dalīšanu Eiropas valstu vidū. Tas nozīmē – pat, ja daudz jaunu ražotņu pārceltas uz Ungāriju vai Poliju, pētniecības un augstas pievienotās vērtības darbavietas palikušas vai pat radītas vecajās dalībvalstīs. Eksperti atzīst, ka šāda darba dalīšana palīdzēs Eiropai uzturēt tās konkurētspēju pasaulē.
Ja raugāmies no jauniņo puses, zinām, ka pievienošanās ES kalpojusi kā iekšēju reformu dzinējspēks. Turklāt pakāpeniska brīvās tirdzniecības sākšana starp Eiropas rietumiem un austrumiem, kā arī apjomīgas ārvalstu investīcijas veicinājušas apsveicamu ekonomisko izaugsmi. Tāpēc pētnieki secinājuši, ka arī tā vecajām dalībvalstīm ES paplašināšanās devusi pozitīvus rezultātus, lai arī tie nav krasi pamanāmi, jo jauno dalībnieču ekonomika ir pārāk neliela. Vecās no ES paplašināšanās ieguvušas ne tikai lielu peļņu, investējot jaunajās. Tās reizē ieguvušas arī lētāku darbaspēku, kas tām nepieciešams, lai cīnītos par konkurētspējas saglabāšanu. Zināms, ka uz vecajām dalībvalstīm strādāt aizbraukuši daudzi augsti kvalificēti strādnieki. Tas ir zaudējums tādām valstīm kā Latvijai, bet ieguvums, piemēram, Lielbritānijai.
Visu summējot, var secināt, ka paplašināšanās mainījusi arī veco dalībvalstu darba tirgus, padarot tos daudz fleksiblākus un piespiežot veco Eiropu mainīties. Kontekstā ar darbaspēka trūkumu Latvijā lētāka darbaspēka esamība topošajās dalībvalstīs – vispirms jau Rumānijā un Bulgārijā – var dot stimulu mainīt darbaspēka politiku valsts ekonomiskās izaugsmes un attīstības vārdā. Savukārt, domājot par Ķīnas un Indijas ekonomikas priekšrocībām, varbūt pēc 15 gadiem arī Latvijai būs jāraugās uz Turcijas lielo patērētāju un darba tirgu.
Ņemot vērā pozitīvos ES paplašināšanās rezultātus, vietā ir jautājums, kā izskaidrojams fenomens, ka šo procesu tik daudzi vērtē skeptiski, ar bažām un bailēm. Pētnieki secinājuši – tā pamatā ir cilvēku nedrošības sajūta nevis par paplašināšanos, bet gan par nākotni globalizācijas varā. Nav skaidri identificējami tā sauktie globalizācijas zaudētāji, daudzas vecās ES dalībvalstis jau gadiem ilgi mokās ar domām, kā cīnīties ar demogrāfisko problēmu sekām, kā arī stagnējošo ekonomiku. Šādā vidē iespējamie zaudējumi – vai pat aizdomas par tiem – tiek uztverti individuāli. Citiem vārdiem, ja viena persona paliek bez darba, tas ir niecīgs zaudējums valsts ekonomikai, taču ļoti liels cilvēkam un viņa ģimenei. Turpretī ES paplašināšanās ieguvumi – pieeja citiem tirgiem, zemākas cenas, stimuls jaunai dinamikai un reformām – ir ļoti nozīmīgs arguments katras valsts ekonomikai, bet šķietami nesataustāms indivīdam. Ja uz šā fona aktīvi darbojas arodbiedrības un politiķi, kas manipulē ar cilvēku nedrošību par nākotni un bailēm par darbavietas zaudēšanu, rezultāts ir tāds, kādu to izjutām ne tikai 2004. gada 1. maijā – jauno valstu uzņemšanu patiesi svinēja tikai tajās un varbūt vēl Briseles koridoros. Varbūt 2007. gada 1. janvārī, uzņemot Bulgāriju un Rumāniju, atcerēsimies, ka ES paplašināšanās ir visas savienības un arī iedzīvotāju interesēs?
Saīsināti no www.politika.lv
