Ilgi un dārgi gaidītais, policistu, militāristu un citādu drošībnieku apsargātais augsta ranga valstsvīru saiets Rīgā pagājušā mēneša beigās noslēdzies.
Ilgi un dārgi gaidītais, policistu, militāristu un citādu drošībnieku apsargātais augsta ranga valstsvīru saiets Rīgā pagājušā mēneša beigās noslēdzies. Nu tas iegūlies atmiņās, izbrīnā un analīzē. Kā neliela pilīte, bet tomēr piedzīvotā kausu pildīja arī Jelgavas Autobusu parka (JAP) šoferīša Ainara Ziedoņa devums sammitam.
Ikdienā A.Ziedoņa vadītais sabiedriskā transporta līdzeklis dodas pilsētas maršrutos. Sākumā tas bija “Otoyol” autobuss, tad “Sprinter”, bet nu, kad uzņēmumā reorganizēta kārtība un atcelta tā saucamā mazo un lielo autobusu līniju sistēma, atkarībā no pasažieru plūsmas un maršruta Ainars brauc ar dažādiem JAP sabiedriskā transporta līdzekļiem. Viņu priecē, ja ārā skaists laiks un visu var paspēt laikā, bet nomāc, ja kāds pasažieris jau no rīta izlēmis uz šoferi izgāzt visas negatīvās emocijas, ja atkal “piecūkots” autobuss vai “jādod” pa bremzēm, jo uz ceļa uzdarbojas kāds agresīvs braucējs.
“Pat īsti nesaprotu, kāpēc mani aizsūtīja uz Rīgu. Par šoferi strādāju tikai pusotru gadu, galvaspilsētā vispār ar autobusu nebiju braucis, bet te tāds notikums!” stāstījumu par piedzīvoto NATO sammitā iesāk šoferītis. A.Ziedonis atradās pie viena no 11 JAP autobusu stūres, kas devās nozīmīgajā uzdevumā. Uzņēmuma vadība teic, ka “misijai” tika izraudzīti labākie JAP šoferīši (dažus gan drošības dienests nezināmu iemeslu dēļ atsijājis). Sammita viesu pārvadāšanai JAP bija noslēgts līgums ar Amerikas Savienoto Valstu vēstniecību un piedāvāti “Ford” busiņi, tikai Ainara stāsts izvērtās citāds.
Frančiem iepatīkas busiņš
Sākumā tika domāts, ka vienīgais JAP “sprinteris” uz sammita notikuma vietām vedīs korespondentus, taču plānā radās negaidītas izmaiņas. Pasākumam sākoties, autobusiem bija jāsapulcējas Rīgā pie tirdzniecības centra “Spice”. Jau nokļūšana līdz turienei drošības pasākumu slēgto ielu dēļ izvērtās par tādu kā rēbusu. “Mehāniķi pa telefonu koriģēja, kā braukt!” viņš atceras. Laimīgi nokļūstot galā, izrādījies, ka Francijas prezidenta Žaka Širaka komandas pārstāvi nav īsti apmierinājis viņiem piedāvātais “Volkswagen” busiņš, kas vairāk domāts tālsatiksmei. Mūsu “Sprinter” bija ērtāks, plašāks un citādi acij tīkamāks, tāpēc Ainars pēc ātras, ar roku pielabotas, caurlaižu maiņas tika prezidenta kotedžā. Viņam pievienojās vēl viens autobuss no citas pilsētas.
Tālāk ceļš veda uz lidostu pēc pasažieriem. Nomaldīties nebija iespējams, jo braukšana patruļmašīnu vadībā virzījās tikai pa “dzīvo” koridoru. “Bija jocīgi un pārsteidzoši, ka visa ceļa garumā un tālāk pa sammita norises vietām ik pa desmit metriem bija izvietoti cilvēki – policisti un militāristi. Nemaz nezināju, ka tik daudz var sapulcināt!” pārsteigts šoferis.
Lidostā bija kārtējās drošības pārbaudes, kad ar īpašām spoguļierīcēm tika izpētītas visas iespējamās vietas autobusā, vai tikai kaut kur nav paslēpts kas sprāgstošs. Lai uzņemtu pasažierus, “sprinterim” bija jāpiebrauc pie pašas lidmašīnas. “Diez vai vēl kaut ko tādu nāksies piedzīvot,” min Ainārs.
Kad viesi tika izvadāti un diena beigusies, abus autobusus ieslēdza Francijas vēstniecības teritorijā, bet šoferīšus aizsūtīja atpūsties uz “Reval Hotel Latvija”, kas mudžējis no delegācijām un drošībniekiem. “Kā nokļuvām viesnīcā, tā no numuriņa ārā nelīdu,” teic Ainārs.
Ar ēdināšanu transporta līdzekļu vadītājiem klājās labāk nekā policistiem, kuriem vajadzējis iztikt ar brīžam dīvainiem produktiem un savdabīgu to pagatavošanu. A.Ziedonis stāsta, ka vakarā franču drošībnieks vakariņas atnesis uz viesnīcas numuru, bet no rīta bija iespējams brokastot pie “zviedru galda” – tad gan ēsts, cik tīk, atzīst šoferis. Diena sākusies agri, bet par nākamo maltīti abiem sammita franču viesu pārvadātājiem bija jādomā pašiem. “Ap četriem pēcpusdienā metām kaunu pie malas un pasākuma norises vietā, kad pārējie jau bija izklīduši un uzmanību mums neviens vairs tā nepievērsa, devāmies pusdienot,” stāsta Ainārs. Samaksājot četrus latus, viņi atkal tikuši pie “zviedru galda” maltītes.
Par saviem pasažieriem šoferis stāsta – jautra tauta! Bieži jokojuši un smējušies, nemaz neizskatījušies pēc nopietnām amatpersonām, bet par piemiņu Ainaram uzdāvinājuši atslēgu piekariņu ar slavenās Luvras attēlu. “Viņi tikai laikam domāja, ka mēs esam kaut kādi muļķīši, it kā nesaprastu, kā ar tādu piekariņu darboties,” teic šoferis, kad viens no delegācijas cītīgi rādījis visus atslēgu turētāja “knifiņus”.
Savu pienākumu izpildījis un pārinieka izvests uz taisnā ceļa Jelgavas virzienā, JAP “sprinteris” atgriezies mājās.
Bet par šādiem pasākumiem un sabiedrībā notiekošo Ainars galvu, lai tā nesāp, pārāk nelauzot un neiedziļinoties.
