SIA «Iecavnieks» Bauskas rajona Iecavas novadā ir viens no pirmajiem, kas sāka pārtikas eļļas ražošanu neatkarīgajā Latvijā.
SIA “Iecavnieks” Bauskas rajona Iecavas novadā ir viens no pirmajiem, kas sāka pārtikas eļļas ražošanu neatkarīgajā Latvijā. Laikā, kad pār Zemgales ienesīgākās kultūras – cukurbiešu – nākotnes perspektīvām savelkas arvien tumšāki mākoņi, par rapša pārstrādes un eļļas ražotnes darbu un nozares problēmām stāsta SIA “Iecavnieks” direktora vietniece un ražošanas direktore Iveta Grudovska.
“Iecavnieks” plašākam patērētāju lokam pazīstams ar augstvērtīgo un unikālo kaņepju pavalgu “Kanapē”, veselīgajām un vērtīgajām nerafinētajām pārtikas eļļām, kā arī ar maltajām linsēklām, kas ir lielisks proteīna avots. “Kopš dibināšanas 2000. gadā uzņēmums jaudas un produkcijas kvalitātes ziņā audzis ģeometriskā progresijā,” akcentē I.Grudovska. Pirms tam šajā teritorijā bijis kolhozs “Progress”, saglabājušies veci šķūņi un ķieģeļu ēkas. Taču sešos darbības gados teritorija pakāpeniski paplašināta, iekārtoti divi ventilējamie bunkuri, patlaban “Iecavnieka” kapacitāte jeb elevatora ietilpība ir 55 tūkstoši tonnu. “Šogad aptuveni trešdaļa šķūņu, tostarp septembrī no jauna būvētais, ir tukši,” uzņēmuma jaudu pamato direktora vietniece. Pērn pārstrādes uzņēmuma apgrozījums bija četri miljoni latu.
“Iecavnieks” apsaimnieko ap 1000 hektāru zemes, kur audzē vasaras un ziemas rapsi, vasaras un ziemas kviešus, eļļas linus un nelielās platībās – arī kaņepes sēklu ieguvei.
Uzņēmuma laboratorijā iegādāts kalibrēts dārgs graudu analizators “Infrateks”. Ar to automātiski rapša sēklās nosaka mitrumu un eļļainību, bet citiem graudiem mitrumu, proteīnu, cieti, krišanas skaitli un citus rādītājus. Lielākās diskusijas ar zemniekiem rodas par ražas mitrumu un nezāļu piemaisījumu, jo tas ir roku darbs – kā laboratorijas darbinieks paraugu analizēs un aprēķinās, tāds rezultāts parādīsies dokumentācijā.
Nopietns izglītojošs darbs tiek ieguldīts arī to zemnieku apmācībā, kuri sadarbojas ar uzņēmumu vai vēlas slēgt līgumus par ražas piegādi. Piemēram, šogad lielas raizes sagādājusi labību slimība – melnplauka. “Pirmajās kravās to nepamanījām, taču nākamajās jau rūpīgi skatījāmies. Pirmais rādītājs – smaka, ko grūti noteikt uzreiz kravā. Taču, ieberot paraugu polietilēna maisiņā, tas smako.” Tā kā pārbaudīta tiek katra krava, ražošanas direktore I.Grudovska zemnieku saimniecības īpašniekiem iesaka rūpīgi sekot līdzi ikvienā reisā nodotās ražas kvalitātei, jo to piegādā lauksaimnieku nolīgti darbinieki, kas nezina, kā rīkoties, ja laboratorijā graudos konstatē kādu slimību. Zemniekus “Iecavniekā” redz tikai tad, kad jāsaņem nauda par produkciju, bet ar pretenzijām par laboratorijas darbu un paraugu analīzēm jāvēršas uzreiz.
Raizes sagādā arī ārzemju sadarbības partneri – lai gan prezentācijas pasākumos par iecavnieku ražojumu visi izrāda sajūsmu un gatavību Latvijas rapša produkciju iepirkt vairumā, kad nonāk līdz konkrētām sarunām, rietumnieki uzstāj, ka vēlas nevis eļļu pudelēs, bet gan lielās cisternās. Tādējādi iegūstot lētu produkciju ar lielāku pievienoto vērtību. Tiesa, par labu tirgotājam.
Kā sēkliņas pārtop eļļā
Patlaban “Iecavnieks” strādā ar pusi no maksimāli iespējamās jaudas. No sākuma sēkliņas saber milzu ietilpības bunkuros, tad pārvieto uz spiešanas presēm ražošanas ēkas otrajā stāvā. Tad rapša raušus ar vēl ļoti lielu eļļas saturu vēlreiz izspiež pirmajā stāvā. Pirmā spieduma eļļu lej pudelēs un izmanto spēkratu darbināšanai, savukārt otrā spieduma – bez apstrādes pievieno lopbarībai.
Lai iegūtu vērtīgākus rapša raušus, pirms otrreizējās spiešanas masu īslaicīgi zem spiediena uzkarsē. Eļļa rapša pārstrādes procesā nav redzama, tā slēgtās telpās tiek pārvietota uz filtriem, bet, lai eļļas kvalitāti uzlabotu vēl par desmit procentiem, to arī separē. Kad rauši izspiesti, tos atdzesē līdz 30 grādu temperatūrai.
Izrādot rapša pārstrādes tehniku, I.Grudovska pukojas par celtnieku darbu. Apskatot sēkliņu kaudzi, redzamas apmetuma atlūzas. Tās rapsī iekļuvušas no uzglabāšanas bunkura, kas izveidots pirms pāris gadiem. “Ja šādi akmeņi iekļūst presē, tās asmeņi ātri nodilst, tāpēc nepieciešams smilšu akmeņu “ķērājs”,” saka ražošanas direktore. Strādājot ar pilnu jaudu, diennaktī var saražot ap 25 tonnām eļļas.
Izplūdes gāzes – pēc ceptām pankūkām
“Iecavnieks” lepojas, ka uzņēmumā visa tehnika tiek darbināta ar rapša eļļu. To pašu, ko saimnieces lej pannā. Lai traktoru, kas līdz šim “ripojis” ar dīzeļdegvielu, pielāgotu darbam ar rapša eļļu, “Iecavnieka” speciālists automehāniķis Ainis Liepiņš teic, ka nepieciešami ap 350 latu. Patlaban eļļu vairumā varot dabūt par 45 santīmiem litrā, un patēriņš ir viens pret vienu, kā izmantojot dīzeļdegvielu. “Eļļa uzsilst pie 80 grādiem, tieši tādā pašā kā cita degviela, bet atšķirībā no biodīzeļa tai nav piemaisījumu, piemēram, bioetanola,” stāsta A.Liepiņš.
Cik mašīnu Latvijā brauc ar rapša eļļu? “Iecavniekā” vien 17 no 20 smagās tehnikas vienībām. Taču kopumā valstī retais “parakstoties” uz šādu avantūru. Vācijā un citur Eiropā rapša eļļu rūpnieciski ražo ne tikai spēkratiem, bet daudzviet to var dabūt pat degvielas uzpildes stacijās.
Uz jautājumu, vai, ar rapša eļļu darbināts, motors netiek “aizdzīts ar piemaisījumiem”, speciālists rāda uz smago auto, kas bez problēmām diendienā braucot jau divus gadus, kopumā 100 tūkstošus kilometru. Viegla matemātika – spēkrats diennaktī nobrauc 500 kilometru, ekonomija no 20 līdz 25 latiem dienā. Ieguldījums (700 latu smagajai automašīnai, ap 300 – vieglajai) atmaksājas, ja mašīnai “liels noskrējiens”. Tiesa, lielajos pārbraucienos uz Spāniju un citām Eiropas valstīm jāņem līdzi vismaz 700 litru rezerve.
Demonstrējot ar rapša eļļu darbināta motora rūkoņas atšķirību no dīzeļdegvielas dzinēja, dažāda ir ne tikai skaņa, bet arī izplūdes gāzu smaka. Ar rapsi darbinātā motora dūmi vairāk atgādina ceptu pankūku smaržu.
Zinātnieki rapsi pēta par maz
Klausoties “Iecavnieka” darbinieku optimistiskajos stāstos par rapša eļļas un biodīzeļdegvielas izmantošanu, jaunie zemnieki I.Grudovsku lūdza komentēt Krievijas un citu ziemeļaustrumu valstu šoferu sacīto, ka tur par šādu degvielu nekas nav dzirdēts. Uz to ražošanas direktore ironiski norādīja, ka Krievijā nav iedomājams braukt ar rapša eļļu, jo daudz izdevīgāks naftas ieguves zemē esot fosilais kurināmais.
Kā nepietiekamu “Iecavnieka” vadība vērtē zinātnieku iesaistīšanos rapša eļļas kā tehnikas darbināšanas līdzekļa izpētē. Pirms vairākiem gadiem, kad sāktas sarunas ar Rīgas Tehniskās universitātes mācībspēkiem, viņi atbildējuši, ka ar rapša eļļu braukt nevar. Nu “Iecavniekā” jau divus gadus ar to darbina visu tehnikas parku. Zinātnieki vien noteikuši: “Labi, ražotāji, brauciet!”
***
SIA “Iecavnieks”
– Apstrādā 1000 hektāru augsnes.
– Ražošanas maksimālā jauda – 20 tūkstoši tonnu.
– Ražo rapša, linsēklu un kaņepju eļļu, smalcinātas linsēklas, lopbarības raušus un kaņepju pavalgu.
– Produkciju realizē vietējā tirgū, Igaunijā un Lietuvā.
– Apgrozījums pērn – četri miljoni latu.
– Sezonā nodarbina 150 cilvēku.
