Pētām, secinām un rīkojamies šodien, tajā pašā laikā jau jādomā par 2009. gada pavasari.
Pētām, secinām un rīkojamies šodien, tajā pašā laikā jau jādomā par 2009. gada pavasari. Šādi var formulēt rīcības plānu, ņemot vērā nesen pasludināto Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumu, kura blakus lēmumā atzīts, ka 9. Saeimas “vēlēšanu norisē tika pārkāptas politisko partiju (organizāciju) finansēšanas likuma tiesību normas.” Un tālāk: “Valsts institūcijas neveica pasākumus šo pārkāpumu novēršanai.(..) modernā demokrātiskā valstī vēlēšanas tiešā veidā nevar būt atkarīgas no finansējuma apmēra.” Kā jau noprotams, tas saistīts ar nesen notikušo pirmsvēlēšanu aģitāciju. Pareizāk būtu sacīt, ar dažu partiju izdomas bagātu “piarščiku” gājienu, kā apiet aģitācijai noteiktos tēriņu griestus.
Ja atceramies, līdz šim katra partija vai to apvienība priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņā drīkstēja tērēt divdesmit santīmu uz vienu balsstiesīgo vēlētāju. Kā pierādīja pašvaldību vēlēšanas, tas ir par maz, lai varētu sarīkot daudzu partiju ierastās un par izdevīgām uzskatītās priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņas. Šogad dažam labam dzima veikla ideja, kā tēriņu apjomu varētu palielināt. Vienkārši jāapgalvo: man ar partiju nav nekāda sakara, bet kā aktīvs pilsonis varu deputātu kandidātus vai nu celt “saulītē”, vai apmētāt ar dubļiem. Kā trešā, likumdošanā līdz galam nedefinētā persona.
Kā jau minēts, tiesa tomēr secināja, ka Ēriks Stendzinieks un Jurģis Liepnieks nu nekādi nav atdalāmi no Latvijas Pirmās partijas un Tautas partijas. Līdz ar to “politiskās organizācijas prettiesiski tērēja līdzekļus priekšvēlēšanu kampaņu organizēšanā”. Tiesai, kuras spriedums ir nepārsūdzams, tas ļāva secināt, ka Tautas partija un LPP/LC apvienība saņēmusi ziedojumus no juridiskajām personām – biedrības “Sabiedrība par vārda brīvību” un nodibinājuma “Pa saulei”. Tas vistiešākajā veidā ir politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma pārkāpums.
Pirmkārt, tas ir “signāls ar mietu”, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) var daudz nopietnāk palūkoties uz šiem pārkāpumiem. Otrkārt, sliktā ziņa šajā sakarā ir tā, ka tas jāizdara tikai gada laikā pēc Saeimas vēlēšanām. Līdz ar to diezin vai kāda no šmucē iesaistītajām partijām vēlēsies aktīvi ķerties pie nopietniem likuma sakārtošanas darbiem. Turklāt pat, ja KNAB secinājums būs tāds, ka minēto biedrību un nodibinājumu ziedojumi veikti nelikumīgi, var paiet gana ilgs laiks, līdz vezums sakustēsies. Kur nu vēl, ja paši tā kustinātāji vistiešāk ieinteresēti labāk neko nekustināt. Ticamākais, nākamā gada beigas un viss 2008. gads būs veltīts tam, lai partijas gūtu ietekmi un atbalstu uzvarai 2009. gada pašvaldību vēlēšanās. Uzvara “uz vietām” būs nozīmīga tāpēc, ka tieši pašvaldībās tiks šķīts lielais “Briseles kāposts” – projektos tērēti simtiem miljonu eiro.
Nav arī izslēgts, ka trešo personu finanšu piesaiste līdz tam tiks likumiski atrisināta. Nav gan teikts, ka “veiklie zēni” neizdomās jaunu knifu, kā ierobežojumus apiet. J.Liepnieks, īpaši nekautrējoties, to jau paziņojis publiski. Līdz ar to diezgan precīzi iespējams prognozēt – ja tiks veikti kādi grozījumi pašreizējā partiju priekšvēlēšanu aģitācijas kārtībā, tie būs izskaitļoti tā, lai likuma prasības varētu apiet. Tas nu ir pašreizējā un tuvākā laika uzdevums likuma grozījumu izstrādātājiem. Sabiedrības viedokli un priekšlikumus jau neviens vērā neņems.
