Sodīšanas instinkts ar iemeslu vai bez ļaužu prātos postmodernajā sabiedrībā iesakņojies dziļi.
Sodīšanas instinkts ar iemeslu vai bez ļaužu prātos postmodernajā sabiedrībā iesakņojies dziļi. Šķiet, tādu taktiku vispārējos stingrās pletnes sindroma uzplūdos nolēmuši ieviest arī Latvijas satiksmes drošības uzraudzītāji ar pašu iekšlietu ministru Ivaru Godmani priekšgalā, aktīvi diskutējot par nepieciešamību ne vien būtiski palielināt naudassodus autovadītājiem, kas pārkāpj ātruma ierobežojumus un citus noteikumus (un tas ir pilnībā saprotams), bet arī gana drakoniski vērsties pret bez atstarotājiem pa tumsu klejojošajiem kājāmgājējiem, piedraudot par šādu uzdrīkstēšanos viņu makus atvieglot par desmit latiem.
Ministrs plašsaziņas līdzekļiem atzina – līdz šim izvērsta informatīvā kampaņa, bet tagad būs nākamā fāze – sodi. Sak, ko lai dara, neapzinīga tā tauta, ar labu nesaprot, bet domāt sāk vien tad, kad rodas iespēja raudzīties šaujamieroča stobrā no priekšpuses.
Satraukums par satiksmes drošību tumsā ir īsti vietā – lai gan tumšs uz ceļiem bijis arī tad, kad nevienam neienāca prātā apkārties ar atstarotājiem, nemaz nerunājot par valsts institūciju iesaistīšanos to dāļāšanā, tolaik tik traģiskas tendences nebija novērotas. Taču šogad Latvijā samanāma īsta zem riteņiem skriešanas epidēmija, pret ko nelīdzētu pat simts atstarotāju. No otras puses, atklāts jautājums par šāda soda adekvātumu un tā sekām. Tas, ka mūsu labi zināmie un atstarojošajās vestēs tērptie kārtības sargi uz sodīšanu ir gana nadzīgi, nevienam jau sen vairs nav jāstāsta. Tomēr jāatceras, ka būtisku kājāmgājēju īpatsvaru veido nebūt ne tā maksātspējīgākā sabiedrības daļa, un kaut arī atstarotāja iegāde nozīmē “tikai” santīmos mērāmus izdevumus, piemēram, pensionāram tas bieži vien ir ekvivalents vairāku dienu “izdzīvošanas minimumam” – dažiem maizes klaipiem –, bet par to, ka atstarotājs nav sagādāts vai aizmirsts mājās, izrakstīta soda kvīts var iecirst makā diezgan pamatīgu robu un pat novest izmisumā. Apspriešanas vērta ir arī dilemma, pret ko gan jāvēršas bargāk – pret pārgalvīgu autovadītāju (tātad mācītu personu, kas darbojas ar paaugstinātas bīstamības objektu) vai kājāmgājēju, kurš mierīgi dodas savās gaitās. Kas zina, piedzīvosim vēl tādu absurdu, ka ielu brauktuves pārvērtīsies nesodāmu ātrbraucēju trasē, jo policisti būs aizņemti ar gājēju ķerstīšanu tumšās nomalēs.
Svarīgs faktors (ko gan atturas minēt valstsvīri) ir arī vispārējais ceļu un infrastruktūras stāvoklis. Zināmi ir Latvijas tā dēvētie “melnie punkti”, kur no apgaismojuma jau kopš neatminamiem laikiem nav ne miņas un kas ik gadu pa līķītim vien papildina melno statistiku. No šāda viedokļa raugoties, gājējiem jājūtas vainīgiem atbildīgo institūciju nespējā sakārtot savu darbalauku. Tās ir izvēlējušās vieglo sodīšanas ceļu, lai gan katram skaidrs, ka neviens atstarotājs nav un nebūs “brīnumlīdzeklis”. Taču finansiālais “atstarojums” valstij paredzams gana tīkams.
