Pēc pāris nedēļām sagaidīsim 2007. gadu, kas saskaņā ar Eiropas Komisijas apstiprināto stratēģiju pasludināts par vienādu iespēju gadu.
Pēc pāris nedēļām sagaidīsim 2007. gadu, kas saskaņā ar Eiropas Komisijas apstiprināto stratēģiju pasludināts par vienādu iespēju gadu. Tas tiks veltīts pasākumiem, kuri varētu un kuriem vajadzētu rosināt ikvienu kļūt tolerantākam – vairāk saprotošam, pacietīgam un iecietīgam.
Nediskriminēt nozīmē atzīt indivīda vai cilvēku grupas tiesības, nodrošināt viņam vai grupai pārstāvību visos politikas veidošanas, ieviešanas un sociālekonomiskajos procesos, likumīgi garantēt, praksē īstenot atzīšanu un izrādīt cieņu. Neizpratni izraisa fakts, ka jautājumi par kādu no diskriminācijas veidiem un ar to saistītajām problēmām reti tiek ieraudzīti “no iekšpuses”. Pilsoniskās sabiedrības institūcijas (biedrības un nodibinājumi) aktualizē kādu jautājumu, Eiropas Komisija izstrādā regulas vai izsludina tādu vai citādu gadu, un tikai tad valstij atveras acis – jā, pie mums pastāv šī problēma, tā jārisina. Rīcības ātrums un kvalitāte vistiešākajā mērā ir atkarīgi no tā, ko attiecīgās kompetentās amatpersonas domā un kāda ir viņu izpratne par risināmo problēmu. Ja augsta līmeņa politiķis zīmīgi smaida, runājot par dzimumu līdztiesību, vai nespēj apslēpt nepatiku, runājot par seksuālajām minoritātēm, droši vien nozīmīgi uzlabojumi šo jautājumu risināšanā tik drīz nav gaidāmi.
Domājot par pārējiem diskriminācijas veidiem un cilvēkiem, kurus tā skar, var pamanīt atzinīgi vērtējamas iniciatīvas un pozitīvus rezultātus, taču neizprotami šķiet, ka daudzas problēmas, kas izpētītas un pamatoti argumentētas, netiek risinātas vai tiek atliktas finansējuma trūkuma dēļ. Valsts budžets pildās arvien labāk, tā grozījumos gada beigās partijas “pēc deguniem” dala pāri palikušos līdzekļus, lai pēc tam varētu dižoties ar saviem nopelniem, taču patiesām rūpēm par iedzīvotājiem finansējuma trūkst arvien vairāk. Nav dzirdēts ierosinājums izveidot un īstenot valsts programmu, kuras laikā visās valsts skolās tiktu iebūvēts lifts, lai bērni ar kustību traucējumiem varētu iekļauties ikdienas mācību procesā, tādējādi nodrošinot vienādas tiesības uz kvalitatīvas izglītības ieguvi. Nav saprotams, kurš un kāpēc noteicis 70 gadu vecumu kā slieksni ļaundabīgā audzēja profilaktisko apskašu apmaksai no valsts budžeta līdzekļiem. Vai noteiktais vecuma ierobežojums nozīmē, ka pēc tā sasniegšanas cilvēks ir mazāk vērtīgs un valstij vairs nav vajadzīgs? Kur šajā gadījumā paliek cilvēka tiesības uz kvalitatīvu veselības aprūpi?
Laiku pa laikam plašsaziņas līdzekļos un publiskos pasākumos uzvirmo diskusijas, strīdi un konflikti saistībā ar vienu vai otru diskriminācijas veidu. Sāktās sarunas turpinās arī sadzīviskā līmenī – darbavietās, ģimenes vai draugu lokā. Iecietīgāk raugāmies uz vecuma un invaliditātes problēmu skarto sabiedrības daļu, taču praksē situācija nav tik vienkārša – šo pazīmju dēļ cilvēki netiek pieņemti darbā, pret viņiem ir neiecietīga attieksme publiskajās un privātajās iestādēs. Aktīvākie vēršas Valsts cilvēktiesību birojā. Pārējie norij rūgtuma sajūtu, ieraujas sevī, kļūst negatīvi noskaņoti pret valsti un apkārtējiem.
Palielinās sabiedrības neiecietība rases vai etniskās izcelsmes un reliģijas vai pārliecības dēļ. Saistībā ar šādām izpausmēm Latvijas vārds vairākkārt izskanējis arī starptautiskajos plašsaziņas līdzekļos. Ebreju kapu apgānīšana, citas tautības vai rases cilvēku piekaušana uz ielas ir tikai daži piemēri, kas liecina par plašas sabiedrības daļas izglītošanas nepieciešamību. Mums jāsaglabā sava etniskā identitāte, taču tas varēs notikt vienīgi tad, ja spēsim atzīt un pieņemt citas. Cilvēks, kam atšķirīga tautība vai rase, priecājas un skumst par tām pašām lietām, kuras priecē un skumdina Latvijas iedzīvotājus.
Dzimumu līdztiesības jautājums daudziem vēl joprojām šķiet kā sieviešu klaigāšana par savām tiesībām. Taču fakti liecina, ka sievietes par līdzvērtīga darba izpildi bieži vien saņem zemāku algu nekā vīrieši. Viņas nevar realizēt sevi profesionāli un nodrošināt materiālu neatkarību, jo audzina bērnus. Laikā, kad daudzi vīrieši aizlido uz nākamo ģimenes ligzdu, sieviete paliek. Bez darba, izglītības, pieredzes, līdzekļiem. Kā sākt dzīvi no jauna? Vēl viens dzimumu līdztiesības aspekts – sievietēm nereti nākas sastapties ar darba devēju seksuālu uzmākšanos, nonākot izvēles situācijā – sekss un nodrošināts darbs vai atteikšanās no seksa un līdz ar to darba zaudēšana. Problēmu uzskaitījumu varētu turpināt.
Sabiedrībā pašlaik asāk uztvertais un daudznozīmīgāk vērtētais ir seksuālo minoritāšu jautājums. Sabiedrība velk paralēles homoseksualitātei un pedofilijai, necenšoties ne uzklausīt, ne saprast “citādos”. Daļa spītībā un aizvainojumā piesaka sevi arvien skaļāk un publiskāk. Pazīstu vairākus homoseksuālus cilvēkus, ar dažiem jāsastopas darba jautājumos. Tie ir cienījami un patīkami ļaudis, kas neafišē savu orientāciju un nekad nepārkāpj pieklājības normas.
Ikviens piedalās sabiedrības vērtību veidošanas procesā. Ar klusēšanu un malā stāvēšanu. Ar aktīvu rīcību. Ar klaigāšanu un aizvainojumu izteikšanu. Ar iecietību un vēlmi saprast. Būt iecietīgam nozīmē saredzēt citādību, spēt to pieņemt un ļaut pastāvēt sev līdzās. Diskriminācija izpaužas ne tikai rupjībā un vardarbībā.
Ir pirmssvētku laiks, kad domas kļūst dāsnas un sirdis devīgas. Īstais laiks uzdāvināt smaidu uz ielas satiktam citas rases cilvēkam, pasveicināt kaimiņu, kurš publiski atzinis savu homoseksualitāti, palīdzēt gados vecam tuviniekam atrisināt kādu svarīgu problēmu, nepieļaut uz dzimumu un seksualitāti attiecināmu divdomīgu teicienu un rīcību iesakņošanos savā darba kolektīvā. Šīs dāvanas neko nemaksā, bet kādam cilvēkam un sabiedrībai kopumā tās būs nozīmīgas, jo veicinās labākas sabiedrības veidošanos.
Saīsināti no politika.lv
Irīna Kulitāne, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta eksperte vienādu iespēju pasākumu sagatavošanā un ieviešanā
