Kurš gan apstrīdēs prātulu, ka cilvēks nav radīts tikai darbam, nacionālā kopprodukta un savas nācijas vairošanai.
Kurš gan apstrīdēs prātulu, ka cilvēks nav radīts tikai darbam, nacionālā kopprodukta un savas nācijas vairošanai. Saspringtās ikdienas nomāktais pilsonis, ja vien maciņš atļauj, nekādā veidā nav ierobežots nodoties aktīvai un ne tik aktīvai atpūtai, vai tā būtu stresa noņemšana, cīnoties ar “dzelžiem” sporta zālē, vai zolītes sišana draugu lokā. Tiesa, tautieši nav skubināmi uz ļaušanos krietni pasīvākiem atslābināšanās veidiem. Skatīšanās kino platekrānā ar popkorna tūtu klēpī un kokakolas kārbu pie sāniem, šķiet, puslīdz veiksmīgi pārslimota jau amerikāniskās subkultūras invāzijas sākumperiodā, un nu īstais brīdis no jauna pieredzēt laikus, kad – cik gan bieži piedzīvota šī likteņa ironija – vēsture atkal atkārtojas.
Pirms nedēļas Latvijas Centrālās statistikas pārvalde sabiedrību “iepriecināja” ar pērn “paveikto” kādā īpaši specifiskā jomā, proti, dzeršanā. Apkopotie dati liek domāt, ka tuvākajos gados īpaši plašs darbalauks gaida aknu slimību speciālistus, jo Latvijas sabiedrība nav bijusi mudināma uz glāzīšu un pudeļu cilāšanu, par ko liecina baisais, grādīgo dzērienu patēriņa apmērus raksturojošais skaitlis – vidēji 8,7 litri absolūtā alkohola uz ikvienu valsts iedzīvotāju. Ar lielu dzertspēju apveltītajai sabiedrības daļai šie dati ir gana glaimojoši – statistiķi konstatējuši šā rādītāja kāpumu par 16 procentiem jeb 1,2 litriem uz “galviņu”. Zīmīgi, ka līdzīga situācija Latvijā konstatēta tikai starp atmodas patosu un brīvvalsts aktīvā biznesa karstuma kulmināciju, proti, – 1990. gadā.
Pretēji nesenai pagātnei, kad vara priecājās par sabiedrības progresu dzeršanas kultūras jomā, no niknajām dzirām pārorientējoties uz vieglākiem, veselību un pašsajūtu mazāk traumējošiem dzērieniem, pēdējie dati liecina, ka Latvijā lielāku piekrišanu atkal bauda stiprie dzērieni. Būtībā augsto kungu nesenā pagātnē paustais prieks ir diezgan absurds – galvai ir pilnīgi vienalga, kāda dzēriena grādi to apreibina vai kāda “viegluma” un garšas dzira pēkšņi noved līdz atkarībai, un arī dzērāja autovadītāja upura stāvokli nemaina tas, vai stūrējošais pļēgurs pirms dzinēja iedarbināšanas izmetis dažus degvīna mēriņus vai iztukšojis vairākas pudeles alus…
Svarīgākā nianse šoreiz tomēr, šķiet, ir narkologu uzsvērtais fakts, ka Latvijā alkohola patēriņa palielinājums saistāms ar alkoholisma ierobežošanas programmas neesamību. Tā vietā joprojām ir smīnu izraisoši alkohola tirdzniecības ierobežojumi, Temīdas aklums un likuma nespēks pret “krutkas” rūpalu un zināmām aprindām izdevīgi “caurumi” robežā, lai ievestu kārtējo spirta cisternu.
Nereti puspajokam mēdz teikt, ka dzeršanai cilvēks nododas divos gadījumos – ja klājas pagalam draņķīgi (muļķīgā cerībā, ka piepildīšanās ar grādīgajiem dzīvi vienā rāvienā uzlabos) vai arī ja dzīve kļuvusi ļoti sakārtota un rocība pēkšņi paplašinājusies. Jāsecina, ka lielai daļai labklājības kāpums kļuvis arī par pamudinājumu pamazām dzerties nost. Interesanti, kāda ir pašreizējās varas vīzija par sabiedrības modeli pēc vairākiem gadiem? Vai alkohola rūpniecības miljardieru finansētos trakonamos un rehabilitācijas centros savietots sabiedrības “krējums” un daļa vidusslāņa? Problēmas nerisināšana draud ar vēl pamatīgāku sabiedrības veselības stāvokļa krahu, turklāt par izteikto tieksmi labsajūtu meklēt pudelē liecina teju ikviens “kultūras” pasākums, kur bieži lielāka uzmanība tiek pievērsta ne skatuvei, bet bufetes letei. Katrā ziņā pagaidām nekas neliecina (neņemot vērā priekšvēlēšanu liriku, protams), ka augstākās aprindas sevišķi satrauktu pavalstnieku masveidīgā nodzeršanās, kas, pēc visa spriežot, pakļauta dabiskai pašplūsmai. Bet to zināmā mērā var uztvert kā klusu atbalstu dzeršanai bez mēra.
