Pasaulē aizbraukušie darba vai laimes meklētāji jau kādu brīdi nav plašsaziņas līdzekļu aktuālāko zvaigžņu statusā.
Pasaulē aizbraukušie darba vai laimes meklētāji jau kādu brīdi nav plašsaziņas līdzekļu aktuālāko zvaigžņu statusā. Lai arī ilgākā posmā, tomēr reizi par visām daudzgalvainais Latvijas izbraucēju pūlis varu novedis tiktāl, ka pašu mājās ne vien aptrūcis darbaroku, bet darba tirgū pamazām “pa melno” iefiltrējies arī pa kādam viesstrādniekam, kam pa pēdām gatavs mīt vēl krietns bariņš gribētāju.
Fakta priekšā nostādīta arī izpildvara. Vēl relatīvi nesen divkārtējais premjers Aigars Kalvītis ar vārdiem “lai brauc, kas grib!” īpaši nekautrējās šo darba meklētāju jautājumam atmest ar roku, viņus nicīgi nodēvējot par “patērētājiem”, bet tagad redzams, ka lepnais valdības diližanss pamanījies iestūrēt purvā, bet tā vadītājs ne reizi nav spējis par šiem izteikumiem atbildēt. Vēl jo vairāk – tagad augstie kungi sākuši apsmadzeņot plānus aiz trejdeviņām jūrām paklīdušo masu mājās saukšanai. Jau pirms nepilna gada Valsts prezidentes izveidotā Stratēģiskās analīzes komisija (SAK) devās uz letiņu iecienīto Īriju pētīt iemeslus, kas gan bāliņus tā vilinājis meklēt patvērumu kosmopolītisma, vecišķās Eiropas un citu kontinentu azotē. Pētnieki, protams, šim procesam rada “sensacionālu” skaidrojumu – galvenais iemesls esot zemā darba samaksa Latvijā, turklāt trauslo pacietības vadzi papildinot arī dzīves kvalitāte un attiecības sabiedrībā.
Īpašu uzdevumu ministram sabiedrības integrācijas lietās Oskaram Kastēnam, kaut negribīgi, tomēr nācies atzīt, ka arī ar cilvēcisko faktoru šeit viss ne tuvu nav kārtībā un ka “nedabūsim nevienu mājās, ja darba devēji pret cilvēkiem turpinās izturēties kā pret otro šķiru”. Ministrs pagaidām nav gatavs runāt par konkrētiem labprātīgo trimdinieku mājās saukšanas pasākumiem, taču pauž, ka viens no tiem varētu būt informatīva kampaņa. Neatkarīgi no nodomiem tas atgādina savdabīgu naivuma barometru – iedomāties, ka pēc informatīva rullīša noskatīšanās tautieši lies patriotu asaras, kravās koferus un ņems pie rokas vietējās skolās iejutušos bērnus, lai, atstājot gadu gaitā “iesildīto” mājvietu, dotos pretī nezināmajam un uz savas ādas izbaudītu dažādu iemeslu dēļ Latvijā palikušo draugu un radu aprakstīto, ka jāstrādā vairākas slodzes, lai savilktu galus, bet par simboliska “piecīša” pielikumu pie algas jājūtas priekšniecībai pateicīgam vai līdz kapa malai. Tajā pašā laikā nav iespējams apšaubīt, ka par labu palikšanai svešā malā ir arī sadzīviski apsvērumi, taču tie visi izriet no materiālā faktora, proti, atalgojuma, un ir nesaraujami ar to saistīti – ar lielākiem ienākumiem var atļauties vairāk. Tas attiecas gan uz ikdienas atvieglošanu ar laikmetam atbilstošām tehniskajām ierīcēm, gan ar “garīgo barību” koncerta apmeklējuma veidā.
Tā kā ministram Kastēnam visprātīgāk būtu sākt ar savas ieceres ekonomisko pamatojumu, ko nespēs aizvietot paša partijas līdera “enerģētiskā” ministra Šlesera iecienītais jājamzirdziņš par algu palielinājumu Latvijas Dzelzceļā un pārdrošo perspektīvu tuvāko gadu laikā panākt valstī 500 latu vidējo algu. Turklāt nopietns ekonomiskais stimuls nepieciešams nekavējoties, ja neņem vērā, ka īstais brīdis mazliet jau nokavēts. Bez taustāmiem labumiem nelīdzēs nekādas kampaņas, lai kāda naudas masa tajās arī tiktu ieguldīta. Turklāt pēdējos gados darba tirgū notiekošais atgādina senu angļu teicienu – kas vēlas maksāt ar banānu mizām, pie tā strādās tikai… jā, tie paši, kas siltās zemēs rāpjas kokos. Kādam var šķist itin aizvainojoši, taču liela daļa patiesības tajā noteikti ir.
