Šādu kredo savam koncertam Sv.Annas baznīcā bija izvēlējušies mūziķi – ērģelnieks Aigars Reinis un soprāns Ieva Ezeriete –, ar to saprotot baroka, romantisma un mūsdienu mūzikas saplūsmi. Jā, bet vai tikai stili?
Šādu kredo savam koncertam Sv.Annas baznīcā bija izvēlējušies mūziķi – ērģelnieks Aigars Reinis un soprāns Ieva Ezeriete –, ar to saprotot baroka, romantisma un mūsdienu mūzikas saplūsmi. Jā, bet vai tikai stili?
Adventes laiks ir pārdomu laiks, un te visspilgtāk, vispilnīgāk parādās mūžsenā tumsas un gaismas cīņa – šajā koncertā nosacīti ērģeļu (neizslēdzot gaišās krāsas) un soprāna balss pretstats saistījumā ar programmas izkārtojumu. Protams, ka šos pretstatus var sameklēt arī ērģeļu kompozīcijās, piemēram, vienā darbā – Johansa Sebastiāna Baha 4 korāļprelūdijās ērģelēm, Antonio Vivaldi – J.S.Baha Koncertā ērģelēm la minorā vai Makša Rēgera “Ziemassvētkos”. Iespējams, secībā no M.Rēgera opusa līdz J.S.Baha 4 korāļprelūdijām var atrast arī minēto kontrastu pretsalikumu. Lai gan ērģelnieka A.Reiņa priekšnesumos allaž ir pa kādam Baha opusam, šoreiz bija liels to īpatsvars. Mainījies arī spēles stils (protams, to prasa sapratne par baroka laikmetu) – mierīgs, nosvērts, harmonisks. A.Reiņa interpretācijās aizvien ir kāda noslēpumainība, intriga, un tā bija arī šoreiz. Manuprāt, ērģelniekam vislabāk piestāv vēlīnā romantisma un mūsdienu mūzikas darbi. Bet atgriežoties pie A.Vivaldi – J.S.Baha Koncerta la minorā – mazliet pietrūka ērģeļu krāsainības. Pavadījumos A.Reiņa sniegums korekts, nevainojams – Georga Frīdriha Hendeļa ārijās no oratorijas “Mesija”, jo īpaši kristāldzidrajā “Priecājies, Ciānas meita” (1. daļa), ļaujot skaidri atklāties I. Ezerietes pievilcīgajam balss tembram. Solistes repertuārs bija izcili labskanīgs un interesants kā gleznieciskajā Šarla Guno “Pater noster”, tā sirdsskaidrajā, saviļņojošajā Makša Rēgera maz dzirdētajā “Marijas šūpļa dziesmā”. Kompozīcijās daudz soprāna diapazona augšējo skaņu, bet tās skanēja tīri un droši. M.Rēgera “Marijas šūpļa dziesma” šķita netipiska ierastajai komponista smagnējībai un zināmai sadrumstalotībai, tā raisījās dejiskā grācijā un vieglumā. Laikmetīgs akcents sarīkojuma izskaņā bija Valta Pūces trīs Ziemassvētku dziesmas ar Kaspara Dimitera un Amandas Aizpurietes vārdiem (pie klavierēm A.Reinis). Monumentāli vērienīga koncerta iespaids un, kā vienmēr, savdabīgiem atradumiem bagāts.
