Ja šodien kāds pamēģinātu solīt, ka rīt jau no paša rīta zeme būs balta un līdz vakaram no debesīm kritīs sniegpārsliņas, labākajā gadījumā viņu nosauks par fantazētāju.
Ja šodien kāds pamēģinātu solīt, ka rīt jau no paša rīta zeme būs balta un līdz vakaram no debesīm kritīs sniegpārsliņas, labākajā gadījumā viņu nosauks par fantazētāju. Turklāt neglābjamu. Laimīgāki par šiem Ziemassvētkiem acīmredzot jutīsies tie, kam vēl saglabājies vecais ieraksts ar brāļu Āra un Saulcera Ziemeļu dziedāto par uzsnigušo balto sniedziņu.
Kurš jau mēnesi, kurš tikai pēdējās dienās, pa lielveikaliem skriedami, gauži sūrojamies, ko lai iegādājas tuviniekiem, draugiem un paziņām. Vieglāk noteikti šodien būs tiem, kam vienīgais vēlējums ir kā naida bulta paslēpts azotē. Naidu un lāstus sēt taču ir visvienkāršāk. Maigākais – “kaut tevi jupis parautu”. Bet ko darīt tiem, kas līdz ar sniegu gaida lielo Ziemassvētku brīnumu? Ko darīt tiem, kas, apmaldījušies starp plauktos sakrautajiem spīguļiem un niekiem, meklē savu ceļu uz svētkiem sirdī? Nav. Nekā nav. Vien kārtējā reklāmā tiek aicināts naudu neglabāt zeķē, bet bankā nolikt depozītā. Tiek rosināts nevis doties apciemot savus mīļos, bet labāk tiem zvanīt, izmantojot teju vai bezmaksas iespējas. Tiek iestāstīts, ka jāpērk alus, lai, sakrājot pudeļu korķus, varētu uzšaut spožu salūtu. Un tā bez gala, lai tik būtu lētāk, vairāk un… aukstāk. Nav taču laika apstāties. Jāšiverē un jāskrien, lai ar mantu varētu atgādināt, ka atceramies un neesam aizmirsuši. Un gaidām, ka citi būs bijuši tikpat šiverīgi.
Nez kur palikušas visas receptes, kā atrast to, ko saucam par svētku sajūtu. Steigā paskriets garām silītei ar mazo bērniņu, diviem laimīgiem vecākiem un trijiem gudriem vīriem. Tas vairs nav laikmetīgi. Arī to esam padarījuši par utilitāru preci. Tāpat kā veco velkamo bluķi. To gan pavelkam, bet nav vairs laika un vēlēšanās sadedzināt. Šogad daudz runāts par iecietību pret citādo. Tik daudz, ka pat ar mēsliem tas bijis jāapmētā. Tajā pašā laikā vēl mazāk runāts par iecietību pret parasto un ikdienišķo. Tas taču arī nav normāli, ka kāds varētu dzīvot klusi, mierīgi un varbūt arī tāpēc laimīgi. Tu nedrīksti atļauties būt pelēkā darba pele. Pareizi taču šodien ir cīnīties, rāpties un balansēt kaut kur tur, augšā, lai nenoripotu dziļi lejā. Pareizi ir velt Sīzifa bluķi cerībā, ka, atpakaļ ripojot, tas mūs pašus nesaspiedīs. Pareizi ir vainot tos augšā, ne paša nevarību un negribēšanu. Un tā bez gala. Tikmēr šodien vēl jāpaspēj aizsteigties līdz tiem spīguļu un nieku plauktiem, lai tik kāds nedomātu, ka esam par eglīti aizmirsuši.
Tad jau varbūt labāk atcerēsimies un uzdungosim dziesmiņu ar pērn mūžībā aizgājušā Māra Čaklā vārdiem un brāļu Ziemeļu sacerēto melodiju. To taču vēl varam un spējam. Vai ne? Pēc tam aizdegsim sveci un ar to rokās pieiesim pie loga. Varbūt tiešām Ziemassvētku brīnums klusi, klusi būs pietuvojies un mūs jau uzlūko? Mūsos pašos jau ir šie svētki, kurus tik izmisīgi gaidām, sasaiņotus un atnestus dāvanu maisā.
***
Uzsniga sniedziņš balts
Smalks kā vissmalkākie milti,
Uzsniga sniedziņš balts
Un zemei palika silti.
Vienmēr uz pasaules kāds,
Kuram bez tevis ir auksti,
Un pat aiz pasaules vēl
Vajaga siltu plaukstu.
Saule kad miegu guļ,
Mēness kad staigā pa parku,
Spuldzes kā actiņas spīd
Un pat vēl izdzēstas sargā.
Pelnrušķīt, laiks ir laiks,
Ceļš tavs drīz vedīs uz pili,
Paciet vēl grambas šīs
Drīzi nāks mākoņi zili.
Ja tevi nemīl neviens,
Tev taču ir ko mīlēt,
Labajā nosprūst naids
Kā bulta ozola zīlē.
