Pērnā gada Ziemassvētkos jelgavnieku Litas un Aivja Vanagu ģimenē ienāca viņu pirmdzimtais bērniņš. Tik patiess, mīļš un nevainīgs – kā īsts brīnums.
Pērnā gada Ziemassvētkos jelgavnieku Litas un Aivja Vanagu ģimenē ienāca viņu pirmdzimtais bērniņš. Tik patiess, mīļš un nevainīgs – kā īsts brīnums. Vecāki pārliecināti, ka viņu meitiņa ir īpaša, jo Dievs lēmis viņai pasaulē nākt gada svētākajā un skaistākajā dienā. Mazā Tīna Anna sevi attaisno visā pilnībā – viņa ir ļoti smaidīga, atvērta un laimīga meitenīte.
Vienīgais pagājušā gada Ziemassvētkos Jelgavā dzimušais mazulis jau pirmdien pats savām kājiņām iesoļos dzīves otrajā gadā, skaļi saucot vārdus: tēta un mamma. Tīna Anna ģimenē ir ļoti gribēts un ar mīlestību sagaidīts bērniņš.
Kad dzīve nokārtota – laiks mazulim
Patīkamā un gaišā atmosfērā ciemojamies pie Vanagu ģimenes viņu nelielajā Jelgavas dzīvoklītī. Smaidīga pretī skrien arī mazā gaviļniece un, izstiepusi rociņu, sveicina atnācējus.
Lita un Aivis par savām mājām Jelgavu sauc jau desmit gadu.
“Abi šeit studējām, es – ekonomistos, vīrs – “mežos”. Esmu no Saldus puses, bet vīrs – no Tukuma rajona. Iepazināmies pirmajā kursā un jau studiju laikā sapratām, ka gribam būt kopā. Sākām domāt, kā veidot savu ligzdiņu,” atceras Lita.
Visreālākais variants, kā tikt pie naudas, bija braukt strādāt uz ārzemēm. Tā abi jaunieši devās peļņā uz Norvēģiju.
“Mums likās svarīgi nebūt ne no viena atkarīgiem, pašiem nodrošināt savu dzīvi, iegādāties dzīvokli, to iekārtot, un tikai tad lūdzu Litas roku,” atceras Aivis.
Kopā Norvēģijā pabūts divas reizes, bet Aivis svešumā nostrādājis piecus gadus. Tālāk viss sekoja pēc inteliģentu un gudru cilvēku domugājiena – māja ir, siltums ir, darbiņš arī katram ir, un nu pienācis laiks bērniņam.
“Jums būs meitiņa…”
Gaidot pirmo bērniņu, ikvienam ir bailes un neziņa – vai būsim labi vecāki, vai tiksim ar visu galā. Tāpat bija arī Vanagu ģimenei.
“Norvēģijā cieši sadraudzējāmies ar saimniekiem, pie kuriem strādājām, un viņiem bija ļoti jauka meitiņa Trūda – ārkārtīgi omulīgs un smaidīgs meitēns. Mēs pat jautājām, vai viņa kādreiz raud. Vecāki teica, ka viņa ir “lucky baby” (veiksmes bērns – no angļu val.). Mēs tik ļoti gribējām tādu bērniņu kā Trūda, jo viņa bija īsts eņģelis. Vecāki ar mazo bija atbraukuši arī uz mūsu kāzām,” stāsta māmiņa.
Vanagu ģimenes meitiņa ir “sākusies” Norvēģijā. Atgriezusies Latvijā, māmiņa stājās grūtniecības uzskaitē, un vecākiem sākās skaistais bērniņa gaidīšanas laiks.
“Tas tiešām bija ļoti jauks, man nebija grūti. Jutos kā spārnos, dzīvoju ar lielu enerģiju un mīlestību. Ļoti vēlētos izbaudīt vēlreiz šo mirkli, un gan jau tas atkal pienāks,” cer Lita.
Ārsti par bērna dzimšanas datumu bija noteikuši pirmo janvāri, bet Lita atceras, ka ļoti negribējusi, lai mazais piedzimst gada sākumā, kas viņu padara uzreiz par gadu vecāku. “Jau pirmajā ultrasonogrāfa apskatē daktere mums pateica, ka gaidām meitiņu. Jūs nevarat iedomāties, cik tad biju laimīga, gluži kā viņa jau būtu piedzimusi. Es ļoti gribēju meitiņu,” atzīstas Lita.
Baltā pasaulē ienāk mazs bērniņš
Pērnais Ziemassvētku vakars, kā ierasts, ģimenē ienāca kluss un mierīgs. “Mīļi pasēdējām, izsaiņojām dāvanas un devāmies pie miera. Tieši tad arī viss sākās. Tīna puncī kļuva nemierīga un deva signālu, ka grib būt kopā ar mums. Bija jāsteidz uz slimnīcu, bet mums ne soma sakravāta, ne bērnam viss vajadzīgais sarūpēts,” atceras māmiņa. Vienos naktī ģimene ieradās slimnīcā. Vecmāte apskatīja un teica, ka tik drīz viss nebūšot un vīrs varot braukt mājās. Lita palika slimnīcā.
“Šķiet, ka visā nodaļā es vienīgā negulēju, un man kļuva garlaicīgi. Drīz vien zvanīju vīram, lai brauc šurp. Tā sanāca, ka tad, kad Aivis ieradās, bērniņš jau bija gatavs dzimšanai. Mums bija vienošanās arī ar dakteri Inu Begendikovu, un viņa drīz vien bija klāt un palīdzēja mazo sagaidīt. Meitiņa piedzima viegli. Slimnīcā mājoja svētku atmosfēra, mirdzēja gaismiņas, bija silts un klusi skanēja mūzika. Kad mazā dzima, pasaule bija balta un laukā mirdzēja sniegs,” atceras Lita.
Mazā Tīna Anna bija klāt pulksten sešos no rīta – vienīgais tajā gadā dzimušais Ziemassvētku bērniņš. Vecāki izsūtīja draugiem un radiem īsziņas ar prieka vēsti. Visiem tas bija ļoti negaidīts, bet patīkams pārsteigums.
Aivis piebilst, ka daudzi sakot – bērnam tā nozagti vieni svētki, jo dzimšanas diena kopā ar Ziemassvētkiem. Arī tas bijis par iemeslu, kāpēc meitiņai ielikti divi vārdi – lai vieni svētki būtu Annas dienā vasarā, bet otri – ziemā.
“Mēs vēl nesen ar vīru runājām par to, kā viss bija, ko abi jutām, kad sapratām, ka mūsu tikšanās ar mazo ir tepat un Ziemassvētkos, ka tūlīt, tūlīt viņu ieraudzīsim…” ar aizkustinājuma asarām acīs stāsta Lita: “Pirmais meitu ieraudzīja tētis un uzreiz nodomāja, ka mums vēl nav bērna gultiņas. Meistaram to pasūtījām, un tā vēl bija tapšanas stadijā.”
Tīna Anna ir kristīta, un vecāki viņai izraudzījuši divus krusttēvus – lai lutina meiteni. “Neviens no krusttēviem vēl nav precējies, un droši nezinām, vai paliks ar savām otrām pusītēm kopā uz mūžu. Un ja nu krustmāte aiziet uz citu pusi?” izvēli pamato Lita.
Asaras acis negrau˛
Tīna ir ļoti sabiedriska un dzīvespriecīga. “Laikam no norvēģu draugu meitiņas tik ļoti iedvesmojāmies, ka pašiem tāda piedzima. Arī mums tagad jautā, vai Tīna vispār kādreiz raud. Ja padomā, tiešām viņa gandrīz nekad nav raudājusi,” teic Aivis.
Ziemassvētku bērniņa pirmais vārdiņš bija tētis, un, vecākiem to stāstot, Tīna savu prasmi skaļi nodemonstrē.
Tā kā tētis pagaidām ir vienīgais pelnītājs ģimenē, abas meitenes pa dienu ir mājās. “Es nedomāju tik drīz atsākt strādāt. Līdz mazās piedzimšanai uz Rīgu lasīt lekcijas braucu, vēl būdama pēdējos gaidību mēnešos. Tagad būtu žēl bērniņu atstāt svešiem cilvēkiem. Šķiet, man mainījušās visas vērtības un dzīves jēga. Meitiņas pirmais gads ir pagājis, un neviens, izņemot mūs abus, viņai pamperu nav nomainījis, jo ar Tīnu visu laiku esam bijuši kopā. Tomēr viņa no mūsu ikdienas nav atņēmusi ne sekundi. Kad ejam ciemos, meitu visur ņemam līdzi. Viņa pabijusi jau divās kāzās – sēdēja blakus muzikantiem, kur arī aizmiga. Vecākiem gribas, lai viņu bērns būtu īpašs. Mums tiešām arī tā liekas, jo kurš katrs Ziemassvētkos nevar piedzimt,” pārliecināti Lita un Aivis.
Ikdiena Tīnas dzīvē ir notikumiem piesātināta. Kopā ar māmiņu mazā apmeklē baseinu, dodas vingrot un pēc Jaungada sāks apmeklēt Bēbīšu skolu. 24. decembra vakarā Vanagu mājās tiks ienesta smaržīga eglīte, un mazajai būs lieli brīnumi. Ziemassvētki turpmāk būs īsteni ģimenes svētki, un 25. decembrī mammas ceptajā kūkā Tīna Anna nopūtīs savu pirmo svecīti.
Vecāki vēlas, lai viņu meitiņa augtu vesela, tad būs arī laimīga. Lita priecātos, ja meita vēl ilgi spētu saglabāt to mīļumu un patiesumu, kas no viņas staro pašlaik, ik pa brītiņam apķerot mammu un tēti, iedodot viņiem buču.
