Ziemassvētki pagājuši. Kā jau bija prognozēts, bez sniega, ar pavēsu ziemeļu vēju un baigiem pirmssvētku tēriņiem.
Ziemassvētki pagājuši. Kā jau bija prognozēts, bez sniega, ar pavēsu ziemeļu vēju un baigiem pirmssvētku tēriņiem. Tirgotāji jau paspējuši sarēķināt, ka tam, ko likt svētku galdā un dāvanās zem eglītes, Latvijas iedzīvotāji tērējuši teju par trešdaļu vairāk nekā pērn. Tas jau bija gaidāms, redzot drudžaino iepirkšanās trakumu lielveikalos. Patīkami, ka no pārtikas precēm pieprasījuma augšgalā izrādījušās mūsu pašu “Laimas” ražotās vecās labās apaļās piparkūkas. Visai labi pie dūšas gājusi arī teju vai mūžīgā vērtība – biezpiena sieriņš “Kārums”. No nepārtikas precēm, kā smejies, šajā bezsniega laikā visejošākais bijis mākslīgais sniegs aerosola iesaiņojumā un dažādu krāsu plastmasas egles. Ar to laikam gribējām kompensēt dabas untumus, kā arī parādīt vēlmi saglabāt mežu zaļo rotu.
Tagad, kad sapirktās dāvanas uzdāvinātas un saņemtās izvērtētas, atliek vien apdomāt, kuras vērts paturēt. Kaut gan daudzi jo daudzi vislabprātāk paturētu un projām vairs nelaistu tos radus un draugus, kas šajās svētku dienās ciemojas dzimtenē, atbraukuši no tālākām vai tuvākām zemēm. Protams, ja viņi devušies tālu prom no mājām, lai gūtu zinības, ir cerība, ka agri vai vēlu atgriezīsies. Skumīgāk, ja no ciemiņiem dzirdi, ka mīļās mājas viņiem jau ir citur. Šajā brīdī atskārsti skaudro patiesību, ka tuvos cilvēkus satiksi vien retajās ciemošanās reizēs. Un sāc arī saprast, cik mazpārliecinošas ir mūsu valstsvīru un sievu runas par to, cik daudz līdzekļu tūliņ tiks tērēts, lai mazāk ļaužu vēlētos dienišķo iztiku braukt pelnīt citur. Līdz ar iestāšanos lielajā Eiropā šis process kļuvis vienkāršs. Nepietiek iebakstīt, ka pārcelšanās uz dzīvi citur ir traki nepatriotiska lieta. Galu galā, cilvēks tā iekārtots, ka viņam nav nedz vēlēšanās, nedz laika gadiem gaidīt to brīdi, kad arī pie mums būs “tā kā tur”. Jādzīvo un jāiztiek tieši šodien un tagad. Nevar bērnu pabarošanu un izskološanu atlikt uz labākiem laikiem. Nav laika arī gaidīt, kad mūsu sabiedrība kļūs iecietīgāka pret citādo. Starp citu, tieši tas ir pirmais, ko piemin teju vai visi, kas devušies strādāt uz ārvalstīm. Cilvēki tur ir daudz iecietīgāki un nav tik daudz tendēti uz ārišķībām, kā tas ir pie mums. Daudz cerību šajā gadā bija saistītas ar Saeimas vēlēšanām. Tagad tās aizvadītas un ir skaidrs, kāds politisko spēku sadalījums sagaidāms tuvākajos četros gados. Droši vien tieši tas dažam labam liek pārdomāt arī to, kāds politiskais klimats gaidāms. Ja tiek pilnībā ignorētas politiskās kultūras normas, kā tas bija redzams no dažas labas partijas puses pirmsvēlēšanu laikā, kļūst skaidrs, ka arī tā saucamā “jūrmalgeita” politiķiem šķitīs tikai kā sīks misēklis.
Pēcsvētku prieku noteikti nevairos arī vakar atnākusī vēsts no tālās Irākas. Tur bojā gājuši divi, bet ievainojumus guvuši trīs mūsu bruņoto spēku karavīri. Protams, var teikt, ka viņi brīvprātīgi izteikuši vēlmi tur pārstāvēt Latvijas intereses. Tā ir taisnība. Vien kritušo tuviniekiem nekļūs vieglāk no aizsardzības ministra un bruņoto spēku vadītāja paustās līdzjūtības. Cerams, šī skumjā ziņa beidzot raisīs nopietnu publisko diskusiju par to, kādas ir mūsu valsts ārpolitiskās intereses. Kādas ir tās prioritātes?
Vēl varam cerēt, ka līdz gadumijai Dieviņš apžēlosies un aplaimos mūs ar īstu, ne mākslīgu sniegu. Varbūt baltā zeme liks domāt gaišākas domas.
