Palīdzēt dzīvniekam un aizstāvēt viņa intereses

Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) Veterinārmedicīnas fakultātes 4. kursa studente Viktorija Siliņa par dzīvniekiem un iespējām uzlabot viņu dzīves kvalitāti sākusi interesēties kopš aptuveni piecu gadu vecuma, kad vasaras sāka pavadīt laukos pie vecvecākiem. Saimniecībā bijušas govis, aitas, vistas, pīles, zosis, līdz ar to meitenei šķitis tikai normāli, ka dzīvnieki ir it visur. Redzot, kā vetārsti braukuši apsēklot govis, Viktorijai radās doma, ka arī viņa to vēlētos pamēģināt. Par to, kā cenšas sasniegt iecerēto, studente dalījās ar “Zemgales Ziņām”.

Viens slikts suns nespēj mainīt ieceres

“Cik vien sevi atceros, vienmēr manā interešu lokā ir bijuši dzīvnieki. Nebija pat svarīgi, tā ir vista vai suns, jo es apmīļoju visus. Tā man izveidojās ar tiem saikne, bet vienmēr ir gribējies ne tikai viņus apmīļot, bet arī saprast, kā uzlabot dzīvnieku labklājību, dzīves kvalitāti, jo dzīvas radības nespēj pateikt, ko jūt un kad tiem sāp,” tā savu stāstu sāk Viktorija Siliņa. Jau agrīnā vecumā meitene pieņēmusi lēmumu, ka vēlas saprast dzīvniekus un tiem palīdzēt pēc vislabākās sirdsapziņas. Taču ne viss gājis tik gludi. Četru gadu vecumā Viktoriju sakodis suns. Par šo nelaimes gadījumu viņai atgādina rēta uz sejas. “Man slikts bija tikai tas suns, kurš mani sakoda. Visi pārējie dzīvnieki bija labi,” studente pasmaida. “Tas mani no savas izvēles neatturēja.”

Sāk kā klausītāja

Pēc Jelgavas Valsts ģimnāzijas 9. klases absolvēšanas meitene izlēmusi izglītību turpināt 45. arodvidusskolā, kur apguvusi programmu “Klientu apkalpošanas speciālists un sekretārie pakalpojumi”. Taču, kad atestāts bija kabatā, Viktorija sapratusi, ka viņu šī joma absolūti nesaista, tāpēc tika spriests, kā rīkoties tālāk. “Sapnis savu dzīvi saistīt ar dzīvniekiem nebija zudis, taču man nebija zināšanu ne ķīmijā, ne bioloģijā, tāpēc Veterinārmedicīnas fakultātē varēju iestāties vien kā klausītāja.” Viktoriju nevarēja uzņemt kā pilntiesīgu studenti, jo minētajos priekšmetos viņa nebija nokārtojusi eksāmenus. “Paralēli mācībām 1. kursā gāju uz LBTU Mūžizglītības centru apgūt vidusskolas kursu ķīmijā un bioloģijā un kārtoju abus eksāmenus. Atzīmes man tika pielīdzinātas. Pēc tam 2. kursā varēju sākt studēt kā pilntiesīga studente. 1. kursu biju beigusi kā klausītāja. Arī tur nopelnītās atzīmes tika pielīdzinātas.”

Praksē pie dakteres Annas

Lai gūtu padziļinātas zināšanas savā sapņu profesijā, Viktorija kopš 2. kursa paralēli ir praktikante veterinārajā klīnikā “Sanarius”. “Daktere Anna Jesereviča dod man iespēju mācīties no viņas un gūt zināšanas. Tas ir zelta vērts, jo tas, ko mēs apgūstam lekcijās, ir teorija, un tas ir pamatu pamats, savukārt pie Annas es redzu, kā šis pamats tiek pielietots reālajā dzīvē. No šī studiju gada mēs arī fakultātē biežāk esam dzīvnieku klīnikā, kur mums notiek praktiskās nodarbības, ejam līdzi ārstiem uz pieņemšanām un varam vērot viņu darbu ikdienā,” atklāj studente. Viņa piebilst, ka šo divu gadu laikā, kopš praktizējas pie dakteres Annas, ir gūtas patiešām vērtīgas zināšanas. Klīnikā “Sanarius” Jelgavā Viktorijai ir iespēja mācīties, vērot ārsta darbu un gūt praktisku pieredzi darbā ar pacientiem.

Klīnikā Viktorija ir sastopama savā brīvajā laikā. Ir noformēts oficiāls dokuments, ka studente tur var atrasties. “Es nāku, skatos un klausos, palīdzu Annai ikdienas darbiņos, fiksēju dzīvniekus, kad tas ir nepieciešams. Daktere ļauj piedalīties operācijās.” Brīvā laika gan nav īpaši daudz, jo studijas prasa savu, kā arī lielu daļu laika Viktorija velta ģimenei, it īpaši piecus gadus vecajai meitiņai.

“ESMU PAMANĪJUSI, ka daktere Anna Jesereviča, pie kuras klīnikā praktizējos, lielu nozīmi piešķir cilvēcīgai un pārdomātai pieejai ārstēšanā. Viņa vienmēr rūpīgi izvērtē ārstēšanas metodes un medikamentus, neizvēloties uzreiz pašus spēcīgākos, bet meklējot dzīvniekam piemērotāko risinājumu. Tāpat, ja dzīvnieks slimības dēļ atsakās no barības, daktere cenšas atrast individuālu pieeju katram pacientam un pielāgoties tā ēšanas paradumiem, lai palīdzētu atgūt spēkus,” novērojusi topošā veterinārārste Viktorija Siliņa.

Veterinārārstu ikdiena

Viktorija piebilst, ka veterinārārsta ikdiena bieži vien nozīmē būt līdzās slimiem dzīvniekiem. Tas dažkārt attiecas arī uz viņas pašas mīluļiem. “Mans suns šobrīd atkopjas no operācijas. Vakar bija smaga operācija, jo bija krusteniskās saites plīsums.” Studente, ņemot vērā pieredzēto un dzirdēto, secina, ka nereti veterinārmedicīnas studentu un veterinārārstu mīluļiem ārstēšana nepieciešama biežāk nekā klientu dzīvniekiem. “Arī mans pirmais suns bija gan sirds, gan neiroloģijas pacients,” pauž Viktorija. “Tagadējais suns pie mums ieradies no ārzemēm. Viņam ir hemofilija – asins nerecēšana, kas nozīmē ka lielāku traumu vai asiņojošāku manipulāciju gadījumos asinis nesarec un var būt nepieciešama asins pārliešana. Tā nu ir sanācis, ka mūsu mājās visi dzīvnieki ir ar kādām veselības problēmām.”

Gala lēmumam vēl ir laiks

Viktorija pasmaida, ka viņai, tieši tāpat kā humānajā medicīnā, studijas ilgst sešus gadus, taču, kad tās pabeigtas, iespējams izvēlēties virzienu, kurā gūt padziļinātas zināšanas. “Arī veterinārārsts var specializēties dažādās jomās – kardioloģijā, neiroloģijā, oftalmoloģijā, dermatoloģijā, ķirurģijā, attēldiagnostikā vai citās nozarēs. Ir iespēja turpināt studēt un iegūt šaurāku specializāciju. Cik esmu interesējusies, specializācijas programmas var apgūt arī ārpus Latvijas – Tartu Universitātē, kā arī citās veterinārmedicīnas universitātēs, piemēram, Helsinku Universitātē Somijā, Kopenhāgenas Universitātē Dānijā vai Utrehtas Universitātē Nīderlandē. Daudzviet šajās augstskolās tiek piedāvātas rezidentūras un specializācijas programmas konkrētās veterinārmedicīnas jomās, kas ļauj padziļināti apgūt izvēlēto virzienu.”

Viktorijai gan vēl ir laiks, un viņa arī nav īsti sapratusi, kāda varētu būt gala izvēle. Studente īsti pat nezinot, vai vēlētos ārstēt lielos vai mazos dzīvniekus. 4. kursā vairāk praktizēties sanāk tieši ar lauksaimniecības dzīvniekiem, taču pirms tam vairāk esot mācījusies par lolojumdzīvniekiem. “Vēl nezinu, jo man patīk gan lauksaimniecības, gan mazie dzīvnieki,” viņa smejas. “Ja man tagad liktu izvēlēties, kādā virzienā gribētu turpināt studijas padziļināti, tā varētu būt vai nu kardioloģija, vai arī neiroloģija.” Taču arī šajā jautājumā gala lēmums neesot pieņemts, jo Viktorija vēlas saprast, kā paies studiju gads, jo ir plānota lielo dzīvnieku prakse. Tajā viņa uzzinās, kā tiek organizēts darbs lielajās fermās.

Patlaban priekšroka ķirurģijai

Pašlaik Viktorijas iecienītākais studiju priekšmets ir ķirurģija. “Man patīk pats pasniegšanas veids, kā arī prakse. Mēs ejam līdzi operācijās, vērojam. Pasniedzējs visu stāsta, ļoti sīki paskaidro. Praktiskajos darbos mums viss tiek atprasīts līdz niansei. Piemēram, notiek operācija, kur pasniedzējs operē dzīvnieku. Paralēli viņš mums uzdod jautājumus, kāds ir nākamais solis, kas jādara tālāk, kā mēs to darīsim un kāpēc,” aizrautīgi skaidro studente. “Kad operācija beigusies, pārrunājam tālāko ārstēšanas plānu, kādi medikamenti tiks doti, cik daudz un kāpēc.”

Ķirurģija, viņasprāt, ir ārkārtīgi interesanta, tajā ir plašs spektrs. “Ir gan ortopēdija, gan oftalmoloģija jeb acu ķirurģija un citas jomas. Ķirurģijā ir, kur izvērsties.”

Grūtāk ir strādāt ar pacienta saimnieku

Viktorija, praktizējoties klīnikā, novērojusi, ka daudzkārt grūtāka par dzīvnieku ārstēšanu mēdz būt saskarsme ar viņu saimniekiem. “Ir ļoti saprotoši saimnieki. Viņi saprot, ko mēs darām un kāpēc, jo daktere Anna vienmēr skaidro, kā būtu vislabāk rīkoties. Anna izvēlas tādu ārstēšanas stratēģiju, kādu viņa pielietotu savam dzīvniekam,” atklāj studente. Viktorija piebilst, ka ir arī daudz smagu klientu, kuri ne jau neuzticas, bet, ja tiek nozīmēta ārstēšana, kas divu dienu laikā nerada uzlabojumus, uzreiz vaino ārstu. “Ir jāsaprot, ka ārstēšanas plāns ir kurss. Lai kaut kas mainītos, nepieciešams noteikts dienu skaits. Ja nekas nemainās, ir jāanalizē, kāpēc.”

Šobrīd ļoti aktuāla ir antibiotiku rezistence – situācija, kad baktērijas kļūst nejūtīgas pret antibiotikām. Tas nozīmē, ka daudzi medikamenti vairs nedarbojas pret konkrētiem ierosinātājiem. “Ir klienti, kuri vaino ārstu, ka tā ir noticis. Turklāt arī tādā situācijā, ja mēs dzīvnieku redzam pirmoreiz,” skaidro topošā veterinārārste. “Grūtāk ir strādāt ar pacienta saimnieku, jo mūsu mērķis ir palīdzēt dzīvniekam un aizstāvēt tā intereses, lai varētu uzlabot viņa dzīves kvalitāti.”

Aptaukošanās problēma – arī dzīvniekiem

Viena no mūsdienās bieži sastopamām nopietnām problēmām ir lielais dzīvnieku skaits, kuri ir ar lieko svaru. “Arī pašai diemžēl ir tāds suns, jo ar manu ikdienas grafiku tam ir mazāk aktivitāšu, nekā vajadzētu būt,” atzīst Viktorija. Klientiem, kuru mīluļiem ir liekais svars, ārsti skaidro, kāpēc tas ir slikti un kas lietas labā būtu darāms. “Bet viņi uzreiz iebilst: “Mans dzīvnieks to neēd. Viņš to nedarīs.” Taču paši cilvēki to nemaz nav pat pamēģinājuši. Vērojot, kā klients sarunājas ar dakteri Annu, uzreiz var pateikt, ka ieteiktais nav pat mēģināts, taču atbilde ir viena – nē!”

Bezatbildība maksā dārgi

Dažkārt veterinārārstiem ir jāglābj dzīvnieki, kuriem kaitējumu nodarījuši neģēlīgi cilvēki. Viktorijas pagaidām nelielajā praksē šādu gadījumu, par laimi, nav bijis. “Vienu gadu bija problēma, ka uz ielas kaķiem un ne tikai uz tiem vien tika šauts. Tas notika netālu no Tušķiem.”

Pēc viņas novērojuma, vairāk dzīvnieki ciešot cilvēku bezatbildības dēļ. “Privāto māju rajonā, veicot būvniecības darbus, tika sasistas spuldzes. Uz to lauskām viens kaķis bija smagi sagriezis ķepu,” viņa stāsta. “Cits gadījums – saimnieka bezatbildības dēļ kucēns guva smagu autotraumu, un dzīvniekam vajadzēja amputēt ķepu. Saimnieks gar savu māju, kas atrodas pie paša ceļa, nebija uzlicis žogu. Kucēnam tas beidzās ar notriekšanu un amputētu priekšējo ķepu.”

Nebaidieties pamēģināt!

Sarunas noslēgumā Viktorija piebilst, ka vēlas iedrošināt ikvienu, kurš sapņo par veterinārmedicīnu, vismaz pamēģināt spert soli šajā virzienā, jo nekad nevar zināt – varbūt tieši šī nozare izrādīsies vispiemērotākā. “Arī es no sava sapņa neatteicos, lai gan bija brīži, kad tas šķita sarežģīti. Nevajag baidīties mēģināt. Ja nebūs mēģināts, nekad neuzzināsi, vai tas ir tavs ceļš.”

Jautāta, kādām rakstura īpašībām jāpiemīt veterinārārstam, Viktorija uzsver, ka studiju laikā ļoti svarīga ir pacietība un emocionālā noturība. “Mācību apjoms ir ļoti liels, un ar katru studiju gadu tas kļūst arvien plašāks. Tas arī ir loģiski, jo medicīna nepārtraukti attīstās – tiek atklāts kas jauns, pilnveidotas diagnostikas metodes un izstrādāti jauni ārstēšanas protokoli. Es pazīstu vairākus veterinārārstus, kuri fakultāti pabeiguši pirms daudziem gadiem, kad studijas ilga četrus gadus. Viņi atzīst: ja studijas būtu jāsāk tagad, iespējams, izvēlētos citu ceļu – tieši milzīgā mācību apjoma dēļ.”

Humānajā medicīnā ārsts strādā tikai ar cilvēku, veterinārmedicīnā jāzina ļoti daudz par dažādām dzīvnieku sugām. “Joprojām atceros, cik grūti man gāja anatomijā. Bija jāzina zirga, cūkas, govs jeb atgremotāju, kaķa un suņa anatomija, turklāt jāapgūst arī visas šo sugu atšķirības un īpatnības. Reizēm šķita, ka tas nav iespējams.” Taču, ja ir interese un mērķis, viss ir iespējams. “Tāpēc, manuprāt, topošajam veterinārārstam līdztekus pacietībai un emocionālajai noturībai ļoti svarīgs ir arī gribasspēks, neatlaidība, vēlme nepārtraukti mācīties un patiesa mīlestība pret dzīvniekiem.”

UZZIŅA

• Viktorija Siliņa Jelgavā dzīvo kopš bērnības.
• Mācījusies Jelgavas Valsts ģimnāzijā un Jelgavas 45. arodvidusskolā.
• Kopš 2. kursa paralēli studijām savā brīvajā laikā praktizējas veterinārajā klīnikā “Sanarius” veterinārārstes Annas Jeserevičas uzraudzībā.
• Ir mamma piecus gadus vecai meitiņai.

Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.