Ir brīži, kad vēsture kļūst dzīva

“Pateicoties novadpētniecībai, esmu sastapusi daudzus fantastiskus cilvēkus,” atzīst Jelgavas novada Zaļenieku pagasta Ūziņu bibliotēkas vadītāja un savas dzimtās vietas vēstures pētniece Gunita Kulmane. Sarunā ar “Zemgales Ziņām” viņa uzsver, ka ļoti strādā pie tā, lai ūziņniekos veicinātu lokālpatriotismu: “Stāstu, cik unikāla vieta ir Ūziņi, jo vēlos, lai cilvēki, kuri šeit dzīvo, ar to lepotos.”

– Jūs pārņēmāt Ūziņu bibliotēkas vadības grožus no savas mammas Ligitas Strazdiņas, kura bija tās vadītāja tieši 40 gadu.
Jā, taisnība. Mana mamma bibliotēkā strādāja no 1969. gada 1. oktobra līdz 2009. gada 1. oktobrim. Kad mamma vadīja bibliotēku, nevarēju pat iedomāties, ka arī es šeit reiz varētu strādāt. Taču liktenim labpatikās, ka kopš 2009. gada 1. oktobra esmu Ūziņu bibliotēkas vadītāja – es pārņēmu savas mammas darbu. Šogad rudenī būs jau septiņpadsmit gadu. Pati brīnos, kā tas iespējams, taču, tā kā bibliotēka lasītājiem ir atvērta nepilnu darba nedēļu, pirmos gadus uz darbu braucu no Rīgas, bet nu jau kādus deviņus gadus vai pat vairāk dzīvoju Ūziņos. No Rīgas pārcēlos atpakaļ, tuvāk saknēm.

– Ko mūsdienu cilvēkam var piedāvāt Ūziņu bibliotēka? Kādas ir vajadzības, ar kurām pie jums ierodas ļaudis?
Pamatvajadzība ir vēlme lasīt. Uzskatu, ka mūsu bibliotēka spēj piedāvāt labu literatūru, jo grāmatu krājums ir kvalitatīvs, ar vispusīgiem daiļliteratūras, bērnu un nozaru literatūras izdevumiem. Ir daudz dāvinājumu, un gandrīz visi privātpersonu grāmatu dāvinājumi saņemti no novadpētniecības jomā iepazītiem cilvēkiem. Arī periodisko izdevumu krājums ir gana plašs, lai apmierinātu dažādu lasītāju vēlmes. Taču, ja cilvēks vajadzīgo lasāmvielu uz vietas bibliotēkas plauktā neatrod, grāmatas, izmantojot starpbibliotēku abonementu, pasūtām no citas bibliotēkas. Man svarīgi, lai cilvēks aiziet apmierināts, lai saņem to, kas viņam svarīgs.

Uz bibliotēku var atnākt arī, lai strādātu ar datoru, taču tas vairs nav tik aktuāli, jo nu jau katram ir telefons un līdz ar to visas nepieciešamās funkcijas. Ja nu vienīgi, lai izmantotu bibliotēkā pieejamās datubāzes.

Nelielo telpu dēļ bibliotēka pārsvarā organizē ārtelpu pasākumus, piemēram, Lielo talku. Ūziņos tā šogad notika deviņpadsmito gadu, lepojos, ka esam piedalījušies jau no pirmās reizes. Talkojuši vienmēr esam arī agrāk, tās gan bija talkas bez nosaukuma. Nesen Ūziņu parkā nosvinējām 4. maija svētkus, kurus organizēju jau deviņus gadus. Tā ir lieliska iespēja kopā sanākt un iepazīties “vecajiem” ūziņniekiem un tiem, kuri par ūziņniekiem kļuvuši pēdējos gados.

Pirms aptuveni nedēļas Miezīšu pļavā notika folkfestivāls. Artūrs Jankovskis ar dzīvesbiedri Santu bija noorganizējuši brīnišķīgu pasākumu. No visas sirds varu teikt, ka Ūziņos dzīvo lieliski un atsaucīgi cilvēki. Es visus pazīstu, un, jā, visi kaut kā saplūst pie manis. Esmu laimīga, ka varu dzīvot šai skaistajā un mierīgajā vietā. Jāstrādā ir ļoti daudz, bet es tiešām priecājos, ka dzīvoju Ūziņos.

– Šķiet, cilvēki jūs pat vairāk nekā bibliotēkas vadītāju zina kā aizrautīgu novadpētnieci.
Iespējams. Arī ar novadpētniecību vispirms nodarbojās mana mamma. Es tolaik gan nodomāju – fui, kam tas vajadzīgs? Kāpēc vajag cilāt tik vecas lietas, kuru tas vispār interesē? Kāpēc tam tērēt savu brīvo laiku, ko varētu izmantot daudzkārt lietderīgāk? Taču domas mainījās, tiklīdz sāku strādāt bibliotēkā. Vispirms “novadpētniecības velns” paņēma manu mazo pirkstiņu, bet nu jau kādus gadus piecpadsmit novadpētniecībā esmu iekšā vairāk nekā dziļi. Savukārt pēdējos desmit gadus man nepaiet ne diena bez novadpētniecības. Par šo tēmu varētu stāstīt ļoti daudz, taču vēlos īsi pateikt par pagājušās nakts notikumu. Vakar vakarā, gulēt ejot, telefonā pamanīju, ka vietnē “Facebook” jelgavnieki Andris Tomašūns un Sandra Blūmane, kura arī ir aizrautīga pētniece, ir sarakstījušies saistībā ar Sīļu dzimtu. Viņus abus labi pazīstot, iesaistījos sarunā, vaicājot, kas tie par Lietuvas latviešiem Sīļiem, jo Ūziņos arī ir dzīvojuši Sīļi. Piemēram, Vilis Sīlis, Mārtiņa dēls, dzimis 1887. gadā. Viņš bija Lietuvas latvietis, šeit ieprecējies. Paiet nakts, un ko es redzu? Nakts vidū notikusi aktīva sarakste. Sandra Blūmane ir ļoti laimīga, jo man zināmais Vilis Sīlis izrādījās viņas vecvectēva brālis, par kuru pilnīgi nekas nebija zināms kopš iesvētību brīža. Nu ja, kā ieprecējās Ūziņos, tā pazuda. Tagad es varu pievienot radu radus, līdz ar to aina kļūst skaidra. Šai dzimtai piederoša ir sociāldemokrāte Klāra Kalniņa, arī slavenais skolotājs no Vilces Roberts Gods. Šodien (kad notika mūsu saruna – red.) es intensīvi strādāšu, meklējot papildu materiālus. Jā, tas man pagaidām ir pats pēdējais – pagājušās nakts – notikums. Bet tādu ir bezgala daudz. Informāciju esmu sūtījusi simtiem cilvēku.

– Šādi un līdzīgi notikumi mums liek domāt, ka vēsture nav nekas pagājis un sastindzis, tā ir dzīva un klātesoša.
Precīzi! Kad zini dažādus faktus, vēsture kļūst dzīva un ļoti interesanta. Arī apkārtnes vēsture. Es ļoti strādāju pie tā, lai ūziņniekos veicinātu lokālpatriotismu. Stāstu, cik unikāla vieta ir Ūziņi, jo vēlos, lai cilvēki, kuri šeit dzīvo, ar to lepotos.

Bagātīgais novadpētniecības materiālu krājums un plašās zināšanas par apkārtnes vēsturi izraisa interesi, tādēļ bibliotēka ir iecienīts vēstures interesentu un dzimtu pētnieku apmeklējumu mērķis. Ierodas gan cilvēku grupas, gan atsevišķas personas. Pavisam nesen bibliotēku apmeklēja ekskursanti no “Remiro Travel” tūrisma aģentūras ar gidi Signi Lūsiņu, un pēc dažām dienām ieradīsies grupa, kuras brauciena organizators ir Aspazijas māja Dubultos.

– Pētniekiem darba procesā nereti gadās pa pārsteigumam. Atklājumam, kas izbrīnā liek ieplest acis. Vai jums tā ir gadījies?
Ātrumā nevaru pateikt, jo ar novadpētniecību darbojos katru dienu, līdz ar to kaut ko jaunu arī uzzinu katru dienu. Taču – jā, šo gadu laikā notikumu bijis ļoti, ļoti daudz. Vairāk par pārsteidzošiem atklājumiem mani izbrīnī tas, cik ļoti ātri viss zūd no ļaužu atmiņas. Piemēram, Ūziņos divas reizes ir ciemojies Kārlis Ulmanis. Pirmā reize bija 1921. gada rudenī, tātad neilgi pēc Pirmā pasaules kara. Trūka zirgu, taču sāka attīstīties lauksaimniecības tehnika, un propagandas nolūkos Lauksaimniecības departaments uz Ūziņu muižu bija atvedis traktorus. 1921. gada 2. oktobrī šeit notika vēršu un traktoru sacīkstes, ko apmeklēja ap divi tūkstoši skatītāju. Un agronoms Kārlis Ulmanis, kas bija ieradies ar četrdesmit pieciem lauksaimniecības studentiem, te uzstājās ar divas stundas garu runu! Grūti iedomāties, kurš tik garu runu klausījās. (Pasmejas.) Jā, un kādi pieci seši traktori toreiz sacentās ar vēršiem.

Otra Ulmaņa vizīte Ūziņos notika pēc diviem gadiem. Līdzās bibliotēkai, dažu metru attālumā, ir Ūziņu biedrību nams, kur 1923. gadā viņš uzstājās ar runu.

Tie ir nozīmīgi notikumi, taču neviens man nebija minējis, ka Ūziņos ir viesojies Kārlis Ulmanis. Man gan šķiet, ka viņš šeit ieradās saistībā ar Aspazijas brālēnu, jo Ūziņi ir Aspazijas mātes zeme. Dzejniece ir dzimusi Zaļenieku Daukšās, taču viņas māte Margrieta Freimane dzimusi Ūziņu Būdniekos. Grietas tēvs un attiecīgi Aspazijas vectēvs Dāvids Freimanis bija ļoti izglītots un ietekmīgs vīrs – gan Ūziņu pagasta vecākais un pagasta tiesnesis, gan Zaļās draudzes pērminderis. Arī viņa dēls Zāmuels bija pagasta vecākais. Savukārt mazdēls, Aspazijas brālēns, arī Dāvids Freimanis, bija labos draugos ar Kārļa Ulmaņa brāli Indriķi Ulmani, kurš bija Līvbērzes pagasta vecākais. Abi audzēja zirgus un lecināt ķēves veda pat uz Maskavu. Tāpēc šķiet, ka, pateicoties Ulmaņa un Freimaņa draudzībai, viņš apmeklēja Ūziņus.

– Ar Ūziņiem bijuši saistīti daudzi ļoti ievērojami Latvijas cilvēki.
Tādu mums netrūkst. Nacionālais partizāns Harijs Ginters, kurš 28 gadu vecumā par Ūziņiem atdeva savu dzīvību, tika nežēlīgi nospīdzināts. Viņš bija rakstvedis Jēkabniekos, Zaļeniekos, vadīja aizsargu sporta pulciņu, spēlēja teātri, dziedāja korī. Brīnišķīgs puisis. Tikai mēnesi pirms savas nāves bija paguvis apprecēties. Tad, piemēram, farmācijas zinātņu doktors Eduards Svirlovskis no Lieldimzēniem, kurš savu mūžu ziedojis zinātnei, sarakstījis ap sešdesmit zinātnisku rakstu, arī vairākas mācību grāmatas. Šādu dzimtu Ūziņos bijis daudz.

– Ja pareizi saprotu, jūs rūpējaties arī par šo personību kapavietu uzturēšanu.
Vienmēr smejos, ka zināšana uzliek atbildību. Ja zinu, kas šie cilvēki ir bijuši, ko mūžā sasnieguši un darījuši apkārtnes labā, tad – jā, kamēr varu, tikmēr es to daru.

Ir vēl viens ceļš. Ja atrodu, ka jums Ūziņos dzīvojuši radi vai ka viņi apbedīti Ūziņu kapos, turklāt es par šiem radiem kaut ko zinu, kā arī to, ka esat viņu pēctece, man jau rodas cerības, ka jums varbūt varētu būt kādi fotoattēli, kas saistīti ar Ūziņiem. No savas puses cenšos sameklēt, ko es par tiem jūsu radiem zinu, tad to aizsūtu jums, uzreiz arī jautājot, vai nav kāda papildinoša informācija no laika, kad jūsu senči bija saistīti ar Ūziņiem, taču neko nesakot par nekoptajiem kapiem. (Pasmejas.) Tā nav mana darīšana. Ja cilvēki ir redzējuši, kā esmu strādājusi un meklējusi informāciju, visi vienmēr bijuši ļoti atsaucīgi. Ja vien viņiem ir kāds foto vai kāda informācijas druska, noteikti dalās. Parasti arī atbrauc pie manis uz Ūziņiem, vēlas uzzināt kaut ko vairāk, un tas beidzas ar to, ka viņi ierosina: “Aizejam līdz kapiem!” Redzot, kādas kapavietas izskatās, cilvēkiem rodas vēlme tās sakopt. Šķiet, ka šādā veidā vismaz četrdesmit kapu kopiņas Ūziņu kapsētā ir atsāktas kopt! Es pati vietējos kapos kopju vismaz astoņu deviņu dzimtu kapavietas. Tie bijuši ļaudis, kas starpkaru posmā Ūziņiem ir daudz un nesavtīgi devuši, taču viņu kapavietām nav neviena kopēja. Karš, deportācija, emigrācija. Vēlreiz saku – zināšana uzliek atbildību. (Pasmaida.)

– Atgriezīsimies pie cilvēkiem, kurus jūs atrodat un uzrunājat. Vai var teikt, ka ar jūsu palīdzību šie cilvēki piedzīvo, ka vēsture, kaut vai viņu dzimtas stāsts, atdzīvojas?
Tā var teikt. Šādos brīžos vēsture kļūst dzīva. Tu esi laimīgs, jo ir izdevies kaut ko uzzināt par savu, piemēram, vecvecmāti. Ja nu vienīgi albumā ir viņas fotogrāfija. Taču interese rodas vēl lielāka, kad sāc kaut ko uzzināt par viņas dzīvi, nodarbošanos. Rodas emocionālā piesaiste.

– Sarunas noslēgumā vēlos jautāt par jūsu dārzu. Ja cilvēkam pieder tik skaists dārzs, tai ir jābūt viņa sirdslietai.
Dārzs pirmkārt ir mammas sirdslieta, viņa joprojām ir mūsu dārza karaliene, taču skaidrs, ka mīlestību uz puķēm un grāmatām esmu pārņēmusi no viņas. Lai cik ļoti mamma ir bijusi noslogota, dārzam laiks vienmēr tika atrasts. Es esmu tikai palīgs, kurš vajadzīgajā brīdī pieslēdzas ravēšanas darbiem. Mana sirdslieta ir novadpētniecība un bibliotēka, tas ir mans lauciņš, kur izvērsties. Arī šeit ir ļoti daudz puķu gan iekštelpās, gan ārā. Skaidrs, ka tas viss ir pārņemts no mammas.

Ar Ūziņiem saistītas Latvijas personības
• Rakstnieki Edvards Vulfs un Pāvils Rozītis
• Tulkotāja Elija Kliene
• Tēlniece, prozaiķe Vija Gune Mikāne (aktiera Jura Hirša mamma)

Vizītkarte
Gunita Kulmane
■ Dzimusi Ūziņos un tur arī nodzīvojusi savas dzīves pirmos 23 gadus.
■ Nākamos 23 gadus dzīvojusi Rīgā, bet pirms aptuveni deviņiem gadiem atgriezusies dzimtajā vietā uz palikšanu.
■ Absolūti pārliecināta, ka tad, kad zini dažādus faktus, vēsture kļūst interesanta un dzīva.
■ Grāmatas “Šūlmaņu dzimtas hronika” sastādītāja; var lepoties, ka ar materiāliem palīdzējusi vismaz 20 autoriem viņu grāmatu tapšanā.
■ Pēdējā gada laikā izdotas četras grāmatas, kuru autoriem palīdzējusi, meklējot, apkopojot un sūtot ziņas.
■ Novadpētniecības jomā šobrīd strādā pie jaunas emuāra ziņas izveides bibliotēkas blogā par Ūziņu kapiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2026”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.