Godīgi sakot, šķita, ka tikšanās ar izglītības un zinātnes ministri Tatjanu Koķi nenesīs jaunas atklāsmes.
Godīgi sakot, šķita, ka tikšanās ar izglītības un zinātnes ministri Tatjanu Koķi nenesīs jaunas atklāsmes. Žurnālisti droši vien uzzinās, ka ir “atsevišķi trūkumi”, kurus viņas vadītā iestāde jau apzinājusi un tagad var ķerties pie piedurkņu uzlocīšanas un nebūšanu likvidēšanas. Tā turpinājās līdz brīdim, kad vienmuļajā runas plūdumā atskanēja vārdi – administratīvi teritoriālā reforma. Jā, interesanti uzzināt, kā jau netālā nākotnē – nākamajā gadā – sāks funkcionēt reorganizētās līdzšinējās izglītības pārvaldes. Kādus uzdevumus jaunais veidojums izpildīs, kādas funkcijas nodrošinās?
Te gaidīja zināms pārsteigums. Proti, ministrijā izveidota darba grupa, kura nonākusi tiktāl, ka izsmadzeņoti četri iespējamie rajonu izglītības pārvalžu reorganizācijas varianti. Visticamāk, līdzšinējos rajonu pārvalžu uzdevumus un funkcijas pildīs atbilstošas struktūras novados. Bet vai tā būs, vēl lems darba grupa, valdība un Saeima.
Minētais par vienu ministriju, ticamākais, atspoguļo notiekošo citās valsts pārvaldes struktūrās. Aina nav nekāda spožā – tikai tad, kad Latvija jau “sašķērēta” lielākos un mazākos novados, nopietni sākt domāt, kā tos piepildīt ar reālu un funkcionēt spējīgu varas un pārvaldes struktūru. Izskatās, ka kārtības vietā administratīvi teritoriālā reforma var ienest mērenu bardaku valsts mērogā. Vai pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanu riesta dziesmās aizrāvušās partijas uzņemsies par to atbildību? Ir pazīmes, kas liek par to šaubīties.
