Rīts. Agrs un tumšs. Drēgns. Visapkārt pusaizmiguši cilvēki. Vakars.
Rīts. Agrs un tumšs. Drēgns. Visapkārt pusaizmiguši cilvēki. Vakars. Aina gandrīz tāda pati, ļaudis noguruši un sadrūmuši, atkal ir tumšs un drēgns. Esmu vilcienā. Un tā dienu no dienas.
Pienāk pavasaris, un joprojām ļaudis brauc vilcienā jeb, kā mana draudzene saka, “zaļajā desā”. Pasmaidu atceroties, jo nu jau mums tās ir uzlabotas. Ir sarkanās un dzeltenlillā. Bet tās “šikākās” – zaļās ar koka beņķiem – joprojām ik dienu kursē dažādos virzienos.
Pavasarī, kad saulīte silda ne vien gaisu, bet arī omu, tā vien gribas kādu garāku pastaigu kājām, nevis sēdēt gandrīz stundu vilcienā, kur nezini – salsi vai karsīsi. Kāds atver logu, citam pūš par stipru. Apkārtējiem un arī man jāpacieš kāda indivīda telefona melodijas, jo nto reizi viņš vēl nav sapratis lūgumu, ka vajadzētu izslēgt. Negribot noklausos svešas sarunas, nereti tie ir tukši teksti, jo ko gan nopietnu vilcienā papļāpāsi, kad visapkārt svešas ausis. Tomēr kāds arī stāsta savu sāpi, satiek sen neredzētu draugu, paziņu. Cītīgākie studenti un skolēni mācās, citi spēlē kārtis, bet es mēģinu “atslēgties” vai padomāt par turpmākajiem plāniem. Tomēr nesanāk. Gaisā pārāk daudz svešu domu, balsu un notikumu, kas “izstumj” manējos. Bet, par spīti tiem, ik palaikam mēģinu no jauna sakārtot savas domas, taču atkal neveiksmīgi.
Lai gan simtiem reižu redzēti skati aiz loga, tie piesaista uzmanību un liek lūkoties tālumā, neko nedomājot. Kāpēc gan ne, kāpēc neizmantot šīs minūtes prāta atpūtai, jo darba dienā nav laika tā vienkārši apsēsties un aizmirst par apkārtējo. Esot šajā telpā, nevar apstādināt laiku, ātrāk pastumt vilcienu.
Kad diendienā tajā pavadi pāris stundu, tas šķiet veltīgi izšķiests, bet, kopš vairāk nekā gadu katru dienu nebraukāju, retā reize ir kā piedzīvojums, pat “ekstra”. Tāpēc, ja ceļā dodos viena, atsakos no citiem transporta veidiem un izvēlos sliežu.
Vilcienā tikpat kā nekas nav mainījies. Es šo braucienu izmantoju, lai uz brīdi atslēgtos no ikdienas, pavērotu citus cilvēkus, apkārtni, kas lēni, bet tomēr šajā maršrutā mainās, kā arī mēģinātu sakārtot domas. Ja nu izdodas?
Kāds varbūt nesapratīs, bet daudzi piekritīs, ka vilcienam ir sava “garša”, kas pievilina. Aicina to izvēlēties, lai gan brauciens mašīnā būtu daudz ērtāks un ātrāks.
