Interesantus rezultātus uzrādījis kāds nesen veikts pētījums par to, cik ilgi uz priekšu mēs plānojam dzīvi. Secinājums ir gana pārsteidzošs.
Interesantus rezultātus uzrādījis kāds nesen veikts pētījums par to, cik ilgi uz priekšu mēs plānojam dzīvi. Secinājums ir gana pārsteidzošs. Izrādās, “vidējais” iedzīvotājs savu dzīvi plāno tikai līdz 2009. gada rudenim. Un tas, neskatoties uz to, ka laba tiesa no mums ir kredītos un parādos līdz ausīm. Neesam vēl iemācījušies domāt ilgtermiņā. Savukārt valsts gan, vismaz pēdējā laikā, to sākusi darīt varen čakli.
Pērn sabiedrībai priekšā tika stādīts Nacionālās attīstības plāns laika posmam līdz 2013. gadam. Tā pamatsāls – kur un kā labāk tērēt daudzos Eiropas miljardus, kas, kā solīts, līs pāri mūsu galvām. Tika atzīts, ka centrā jāliek mūsu cilvēki un viņu vajadzības. Pamazām laikam sāksim baudīt šā plāna augļus. Atliek tos sagaidīt.
Tagad plānotāji atvēzējušies grandiozākam mērķim. Ar sabiedrības aktīvu līdzdalību tiek mēģināts ieskicēt, kurp kā vienota valsts vēlamies doties līdz pat 2030. gadam. Šonedēļ Jelgavā notikušajā diskusijā uz jautājumu, vai mērķis ir “Rīga Latvijas robežās” vai tomēr līdzsvaroti attīstīti daudzi centri, atbilde bija viennozīmīga. “Ūdensgalva” ar visām tās uzpūstajām prasībām visiem jau līdz kaklam.
Protams, plānot daudzus gadus uz priekšu vajag. Tajā pašā laikā cilvēkiem būtu arī interesanti no valstiski domājošo puses uzzināt, kā dzīvosim pēc 2009. gada rudens, kad saskaņā ar valdībā iecerēto būtu jābeidzas ilgās mokās tapušām pašvaldību reformām. Acīmredzot tas šobrīd ir pārāk sarežģīts jautājums, lai kāds uz to varētu atbildīgi atbildēt. Vieglāk domāt par tālo nākotni.
