Plašajā izstādē baznīcā gleznas iegūst citu skanējumu.
Plašajā izstādē baznīcā gleznas iegūst citu skanējumu
No 21. februāra līdz 20. martam Pētera baznīcā Rīgā skatāma jelgavnieces Ludmilas Grīnbergas gleznu izstāde “Mīlestības telpa”.
Tā ir ļoti plaša skate, lielāka nekā mākslinieces jubilejas izstāde Jelgavā 2005. gadā – 79 darbi eļļas un pasteļa tehnikā, arī viens akvarelis un viens zīda apgleznojums. Hronoloģiski izstāde aptver lielu laika posmu – vecākais darbs datēts ar 1984. gadu (“Māte ar bērnu”), galvenais uzsvars likts uz 90. gadiem un līdz 2006. gadam. Pēdējā laika veikumu pārstāv pastelis “Santa”, nupat šogad tapis. Žanriski ļoti blīvi redzamas ainavas un ziedu gleznojumi, ko papildina portreti un viens pusakts (kailu miesu Pētera baznīcā nav atļauts rādīt), kā arī viena abstrakcija.
Kopumā ņemot, izstādē varam rast diezgan pamatīgu priekšstatu par L.Grīnbergas kā gleznotājas attīstības ceļu, nojaušamas arīdzan pārmaiņas viņas pasaules uztverē – no ļoti vitāla apkārtnes tvēruma līdz mierīgi apskaidrotam apcerīgumam.
Senākie darbi ir iekšēji monumentāli, garīgi ārkārtīgi spēcīgi uzlādēti, kas nereti izšaujas dramatiskās ainavās ar vēju brāzmām, kas līdz zemei loka koku galotnes, pelēcīgi patumšās krāsās, spējos otas vilcienos un nereti bagātīgās krāsu faktūrās, kas autores iekšējo pārdzīvojumu uzviļņojumus vēl vairāk pastiprina (“Vētra Pāvilostā”, 1989; “Mūži”, 1988).
Ap deviņdesmito gadu vidu
L.Grīnbergas jūras skatos vēji pierimst, tik krūmu un koku lapotnēs iešalc kāda spēcīgāka vēsma, kam seko otas raksts, atstādams nemierīgas pēdas, vienīgi jūra un debesis fonā ieguvušas rāmi domīgu noskaņu.
Tuvojoties gadu tūkstošu mijai, arī šalkas pierimst. Māksliniece iekšēji it kā apskaidrojas. Sajūta kā vasarā bula laikā palaunadzī, kad priekšpusdienas darbi paveikti, saule vēl augstu debesīs un pienācis laiks aizmirst izlietos sviedrus un pavērot dabu, apcerot tās skaistumu, mūžīgumu un īslaicību. Tas izraisa visa mīlestību. Krāsas kļuvušas savstarpēji saskanīgas, bieži parādās rozīgie, dzeltenīgie toņi, kas vēsta par zināmu autores sentimentu. Gleznotāja ieguvusi kādu garīgu balstu kaut kur, par ko mums nedod nojausmu. Liekas, māksliniece pēdējo gadu darbos grib īstenot zināmo izteicienu – skaistums izglābs pasauli. Varbūt tādēļ visai daudzkārt novērojams, ka atkārtojas viena un tā pati kompozīcija un tēma. Šādās variācijās, kā šķiet, L.Grīnberga meklē maksimāli labāko savu idejas piepildījumu.
Kā daudzkārt biju novērojis, arī jelgavnieces izstādē pamanāms, ka darbi, kas dažviet izskatās pabanāli vai mākslinieciski ne tik veiksmīgi, Pētera baznīcas atmosfērā iegūst citu skanējumu, tos kāds it kā piepildītu ar citu saturu.
