Inai Alsiņai dzimtenē pat grāvis izskatās pēc upes.
Inai Alsiņai dzimtenē pat grāvis izskatās pēc upes
Profesores Inas Alsiņas viedoklis “Ziņās” publicēts ne reizi vien. Viņai ir īpašas spējas plašam lasītāju lokam viegli saprotamā valodā runāt par zinātnes problēmām – augu un dzīvnieku gēniem, modificēto pārtiku un daudz ko citu. Taču šoreiz par profesores personību. Sarunas laikā viņa ne vienreiz vien atrunājas: “Es taču neesmu laba māte”, “Es neesmu skaisti kopta”, “Esmu bijusi šķirtene, un mans ģimenes modelis ir savāds” un tā tālāk. Tomēr šīm atrunām pa vidu mijās vieds domu skaistums, kas stāstītājas dvēseli parāda pievilcīgā, sievišķīgā un, kā studenti raksturo, pat iedvesmojušā gaismā. Lūk, Inas stāstītais.
Mamma, kas aizmieg pirms bērniem
Klasiski māte dzied šūpuļdziesmu, stāsta vakara pasaku, un bērns aizmieg. Taču ar mani ir otrādi. Lielā meita – divdesmit vienu gadu vecā Liene – lasa septiņgadīgajai Lindai pasaku, bet pirmā aizmiegu es. Darbā esmu tā noņēmusies, ka vakarā ātri nogurums gūst virsroku. Tā saucamo kontaktstundu ar saviem bērniem sanāk par maz. Liene studē Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Gadījies tā, ka vakarā, braucot no nodarbībām, viņa no Cukurfabrikas stacijas neiet uz mājām, bet nāk uz pili, kur esmu aizkavējusies darbā. Tad mēs kopā dodamies mājās. Tā mums iznāk laika kaut pusstundu divatā parunāties.
Viena no būtiskākajām mūsu ģimenes dialoga formām ir strādāšana dārzā. Mazāk nekā vajadzētu apmeklējam kultūras sarīkojumus, neesam gājuši uz kafejnīcām, bet dārzs ir vieta, kur intensīvi jārukā. Kad ziema beigsies, brīvdienas lielākoties paies tur. Skaidri apzinos, ka es kā savu bērnu māte nekādā ziņā nevarētu būt tāda, kāda esmu, ja blakus nebūtu manas mātes. Mīļā vecmāmiņa! Linda, atnākot no skolas, ir sagaidīta, pusdienas pagatavotas. Turklāt vecmāmiņa ir prasīga. Nav tik liberāla kā mamma, kas uzskata: “Ak, ja tu negribi pats mācīties, vēlāk dzīve tev to piespiedīs!”
Kad vīra ierašanās ir svētki
Man nav lakotu nagu, ne frizūras. Man ir diezgan vienaldzīgi, cik modīgi ir mani zābaciņi. Galvenais, lai sausas kājas. Bet sievietei taču vajadzētu būt koptai, skaistai – tādai, lai vīrietim patiktu. Sievietei, lai būtu kāds prieciņš, vajadzīga arī atpūta. Arī tās man tāpat kā daudzām sievietēm ikdienā pietrūkst. Tādēļ ikdiena paiet vienmuļi. Mans vīrs Jānis ir Zviedrijas latviešu zinātnieks, ar viņu iepazinos 1990. gadā, kad aktīvi veidojās mūsu zinātnieku kontakti ar Rietumu valstīm. Kopš esam izveidojuši ģimeni, Jelgavā viņš ierodas reizi pāris mēnešos. Tad tie ir mani svētki.
Jā, bija iespēja braukt pie Jāņa uz Zviedriju. Droši vien dabūtu darbu savā specialitātē. Pat varētu algotu darbu nestrādāt – būtu nodrošināta sieviete no bērnu pabalstiem vien. Tomēr, lai cik mums štruntīgi Latvijā iet, te jau pat grāvis izskatās pēc upes. Te ir mana dzimtene, vide, kur esmu ieguvusi savu vietu. Arī Jānis šo modeli pieņēmis. Kad sagājām kopā, ne viņam, ne man vairs nebija divdesmit. Šajā dzīves posmā svarīgāks par fizisko ir garīgais tuvums.
Sava tēva meita
Katram varētu novēlēt izaugt tik labā ģimenē, kāda bijusi manējā. Par māti jau minēju. Tēvs profesors, savulaik rektors Imants Gronskis nu jau piecus gadus ir aizsaulē. Jaunībā vienmēr man blakus bijuši vīrieši, uz kuriem varēju paļauties. Tāds bija gan tēvs, gan vēlāk zinātniskais vadītājs profesors Valdis Klāsens. Kad šķobījās pirmā laulība, būtībā vectētiņš Lienei aizstāja tēvu. Tomēr nav tā, ka tēva aura, autoritāte man būtu ļoti palīdzējusi zinātniskajā karjerā. Bez pašas darba nekas nav nācis. Es jutu, ka mani salīdzina ar tēvu, un ne vienmēr šis rezultāts bija man par labu. Tēvs vēl piedzīvoja to, ka mani ievēlēja par profesori. Taču tas notika astoņus gadus pēc doktora grāda iegūšanas, kas neliecina par kādu lobējošu aizmuguri. Sevi neuzskatu par augsta līmeņa zinātnieci. Ja es tāda būtu, droši vien ģimeni nevarētu atļauties.
Nobeigumā
Reiz pirms gadiem desmit kādā aukstā ziemas dienā, doties ekskursijā pa ledu uz Kihnu salu, iegriezos Pērnavas vēstures muzejā. Tur uzmanību piesaistīja, šķiet, trīsdesmito gadu fotogrāfija: sieviete izrakstītā tautas tērpā ada un reizē rokās tur zirga grožus, turpat līdzās rit piekrauts vezums. Fotogrāfijas paraksts: “Kihniete.” Muzejniece paskaidroja: “Kihnu vīri bieži ir jūrā, tādēļ sievām jāuzņemas gan citviet vīru darītie darbi, gan arī tradicionāli savējie.” Mūsdienās, šķiet, ne tikai igauņu salās sievietes uzņēmušās varbūt pat pārāk lielu dzīves nastu. 8. marts ir tā diena, kad par to mājās, svētkus svinot, vajadzētu parunāt.
***
Ina Alsiņa (meitas uzvārdā Gronska)
Dzimusi 1960. gadā Jelgavā.
1978. gadā beigusi Jelgavas 2. vidusskolu.
1983. gadā ar specializāciju augu fizioloģijā absolvējusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti un sākusi strādāt LLU tagadējā Augsnes un augu zinātnes institūtā, darbavieta nav mainījusies 25 gadus.
1987. gadā pirmajā laulībā piedzimusi meita Liene.
2000. gadā izveidota ģimene ar Zviedrijas zinātnieku, ķīmiķi Jāni Alsiņu. Piedzimst meita Linda.
2001. un 2007. gadā ievēlēta par Augsnes un augu zinātņu institūta asociēto profesori.
No 2002. gada sāk strādāt par LLU Zinātņu daļas vadītāju.
2007. gadā no studentu vidus nominēta kā viena no iedvesmojošākajiem augstskolas pasniedzējiem.
***
Viedokļi par Inu Alsiņu
Aldis Kārkliņš, Augsnes un augu zinātnes institūta direktors
Foršs, enerģisks cilvēks. Labprāt pieņem izaicinājumu darboties inovatīvos virzienos. Optimiste, nekad nesūdzas par grūtībām.
Maiga Niedrīte, vecākā laborante
Kopš Ina atnāca pie mums strādāt, viņa nav mainījusies. Augstie amati viņu nav bojājuši. Braucot no zinātnieku pasākumiem ārzemēs, vienmēr atved kādas interesantas sēklas, ko mēs institūtā mēģinām ieaudzēt.
