Izskanējusi ziņa, ka spēkā stājies spriedums lietā par Eiropas nozīmes aizsargājamā biotopa iznīcināšanu.
Izskanējusi ziņa, ka spēkā stājies spriedums lietā par Eiropas nozīmes aizsargājamā biotopa iznīcināšanu. Neatkarīgās Latvijas vēsturē tas ir pirmais, kad par to kāda privātpersona sodīta. Šoreiz ar relatīvi nelielu naudas sodu, ka pilnīgi bez saskaņojuma nedz pašvaldībā, nedz kompetentās valsts struktūrās, jūras piekrastes kāpās tika izrakts ceļš. Runa nav par to, kādu motīvu vadīta šī persona rīkojās. Godīgi sakot, tas ir pilnīgi vienalga. Svarīgs ir nodarījuma fakts – uz savu galvu izdomātas darbības realizācija – un sods, kas tika piemērots.
Lai arī likumdošana jau sen aizliedz rīkoties patvaļīgi, īpaši no dabas aizsardzības viedokļa raugoties, tomēr nav reti gadījumi, kad privātpersonas un uzņēmumi darbojas pēc principa – ienāca prātā un daru. Tikai pēc tam rodas apjausma, ka varbūt tā nemaz nedrīkstēja. Varam kaut vai atcerēties epopeju ar Lielupes izrakņāto krastu Sidrabenes pagastā. Stāsts bija par to, ka pagājušajā vasarā zemes īpašnieks, pēc viņa paša vārdiem, labāko motīvu vadīts – gribēja sakārtot upes krastu –, izraka dīķi un uzbēra pamatīgu zemes slāni. Vārdos jau skanēja labi – dīķis bērniem kur plunčāties, bet uzbērtajā krastā tiks dēstītas ābeles un stādīti tupeņi. Tas nekas, ka būvniecība (un rakšana ir būvniecība) notika vietā, kur to nedrīkst darīt. Gads būs apkārt, un īpašnieks visiem ceļiem un neceļiem tagad cenšas legalizēt izdarīto. Jā, naudas sodu viņš saņēmis un nomaksājis. Tomēr joprojām paliek atklāts jautājums – ko darīt ar sastrādāto?
