«Ziņu» 29. februāra numurā «Novadiņā» publicējām latviešu strēlnieka dēla Ulda Pudeļa pārdomas un tēva Emīla Pudeļa vēstuli, kur tika pieminēta agrāk lauku dzīvē populārā meitās iešana.
“Ziņu” 29. februāra numurā “Novadiņā” publicējām latviešu strēlnieka dēla Ulda Pudeļa pārdomas un tēva Emīla Pudeļa vēstuli, kur tika pieminēta agrāk lauku dzīvē populārā meitās iešana. Publicējam vēl viena latviešu strēlnieka dēla Bruno Behmaņa atmiņas par savu tēvu Jāni Behmani (dzimis 1891. gadā), kurš vēl pirms strēlnieku pulku dibināšanas karojis krievu daļās un cīnījies blakus ar kazakiem – priviliģētu brīvo ļaužu šķiru cariskās Krievijas dienvidos. Viņiem bija īpaši tērpi, ko papildināja zobens. Lūk, ko stāsta B.Behmanis.
Tēvu iesauca armijā 1914. gadā. Viņa pulkā bijis daudz latviešu, un gadījies tā, ka tēva karaspēka vienība apmetusies kādā sādžā. Netālu bijusi vēl kāda cita, kur savukārt mituši kazaki. Latvieši ievērojuši, ka kaimiņi vakaros ļoti lustīgi dzīvo – spēlē, danco. Tēvs un viņa draugs arī bijuši lieli dancotāji. Nosprieduši, ka vajadzētu aiziet uz tādu “večerinku” (“ballīti” – red.). Bet kā tu iesi pie kazakiem, ja nav zobena! Ko darīt? Abi izdomājuši, ka zobenus viņiem var aizstāt garas siļķes. Aizgājuši pie pavāra, viņš smējies: “Priekš kam jums siļķes!”
Draugi atbildējuši, ka viņiem taču vajag zobenus!
Devušies uz kaimiņu sādžu, “večerinkas” pārņemtās mājas priekštelpā pielikuši pie jostām siļķes un gājuši iekšā. Meitas un jaunās sievietes ar latviešiem tūlīt gribējušas dancot, taču kazaki skatījušies šķībām acīm. Pēkšņi šie, caps, nelūgtos viesus nogrābuši ciet. Siļķes pie jostām aizskarot kazaku godu. Abus iespundējuši pirtī. Tēvs ar draugu nevarējuši saprast, vai kazaki viņus apsargā vai ne. Durvis bija nobultētas kārtīgi, ārā tikt nevar. Taču pirtiņa veca, un zem lāvas spīdējis caurums. Abi arestanti izlauzuši sapuvušo grīdu, izlīduši ārā un prom.
Nākamajā rītā no kaimiņu sādžas atnākusi kazaku delegācija. Atkal runājuši par goda aizskaršanu un prasījuši, lai izdod vakar arestētos. Komandieris jautājis: “Bet vai jūs viņus zināt, pazīstat?” Kazaki atbildējuši: “Redzējuši esam.” Komandieris nostādījis savus karavīrus. Taču tie jokojuši, ākstījušies – ko tu tādā cilvēku masā vari pazīt. Tā tēvs ar draugu tikuši cauri.
Vēlāk strēlniekos tēvs esot dabūjis pamatīgu spērienu no leģendārās Līnas Čankas. Būdama Kurzemes saimnieka meita, viņa, pārģērbjoties par vīrieti, bija uzņemta strēlniekos un par savu varonību vēlāk apbalvota ar Lāčplēša Kara ordeni. Tā nu strēlnieki braukuši vilcienā un sākuši palaist muti. Viens attapies un teicis: “Te taču sieviete blakus!” Tēvs bravūrīgi jautājis: “Kas! Kas!” Viņam parādījuši uz trešā stāva guļamo plauktu, kur kāds cilvēks tiešām gulējis. Tēvs uzlēcis augšā un mēģinājis pielaisties tam blakus. Te uzreiz viņš no Līnas dabūjis tādu spērienu, ka nokritis uz grīdas. Par tādu “meitās iešanu” visiem bijuši lielie smiekli. Taču frontē tēvs ar L.Čanku bijuši labi draugi.
