Mūsu priekšstāvjiem atkal uznākusi vēlme imitēt aktīvu darbošanos. Šoreiz cīņā pret anonīmu gānīšanos virtuālajā tīmeklī.
Mūsu priekšstāvjiem atkal uznākusi vēlme imitēt aktīvu darbošanos. Šoreiz cīņā pret anonīmu gānīšanos virtuālajā tīmeklī.
Vai nu tas noticis tādēļ, ka kungiem apnicis gadiem ilgi lasīt internetā nezināmu tautiešu nepatikas izvirdumu, vai citu iemeslu dēļ, bet mērķis ir skaidrs – izskaust masveidīgo jēlību mētāšanu un “izgaismot” tos brašuļus, kuru komentāru leksika nesniedzas tālāk par kanalizācijas rensteli un nodzērušos rupekļu žargonu anatomiskajiem terminiem.
Pasprukusi pat ideja pielīdzināt virtuālo vidi “pārējiem” medijiem, vistas aklumā nesaskatot, ka internetam ir savas īpatnības, ieskaitot tūlītēju atgriezenisko saiti. Savukārt interneta lapu uzturētājiem, kā smejies, būšot jāatbild par to apmeklētāju izpausmēm. Tikpat labi varētu sākt kārt pie zvana kapsētu uzturētājus, vainojot tos pārmēru augstos mirstības rādītājos, bet Irākas valdībai būtu laiks sabāzt pa tiesām ieroču un tanku ražotājus par karu izraisīšanu!
Pie viena deputāti varētu paskaidrot, kādēļ likumdošana jau kuro gadu pavērsta tā, ka tiesībsargājošās iestādes ir bezspēcīgas pret interneta “kanalizatoriem”. Kā liecina virkne precedentu, ja vien lieta nonāk līdz iesnieguma rakstīšanai, cietušais kļūst par ākstu, kas staigā no vienas iestādes uz otru, lai arī tehniski noskaidrot virtuālo huligānu nav nekādu problēmu. Pāris paraugprāvu, un mutes bajāru galviņas ātri vien kļūtu vēsākas!
Tā nu esam tieši tur, kur esam, – lamājieties uz velna paraušanu, ja vien nerunājat pretī pastāvošajai varai un neaicināt uz etnisko vai rasu tīrīšanu! Bet kundziņu nodoms uzkraut atbildību interneta medijiem šajā gadījumā vērtējams ne citādi kā prasta atkratīšanās no atbildības par sava darba brāķi.
