Ne tikai Zemgalē, visos Latvijas novados pie piemiņas zīmēm atnāks sirmas māmuļas un vīri.
Ne tikai Zemgalē, visos Latvijas novados pie piemiņas zīmēm atnāks sirmas māmuļas un vīri. Atnāks, lai noliektu galvu atcerētos savus likteņbiedrus un piederīgos, kuri, samalti komunisma terora dzirnakmeņos, uz mūžiem tika izkaisīti Krievzemes skarbajās sniega, ledāju un purvu nomalēs. Kaut gadu tālumu desmitos tapis mazāk smeldzīgs atmiņbrūču aprētojums, tomēr viņi atnāks, lai brīdi pasērstu kopīgā dvēseļu sarunā.
Sūra un asiņaina ir Latvijas okupācijas pusgadsimta “bilance”. Katra tās desmitgade paņēmusi līdzi desmito daļu tautas dzīvo spēku. Tomēr tā izdzīvoja, jo, kā vēsta senraksti – izdzīvoja tautas, kuras cīnījās. Lai kādi likteņpavērsieni piemeklējuši Baltijas tautas, tās cīnījās. Katra citādi, bet ar kopēju mērķi – izdzīvot. Nekad nenorims šo cīņu atbalsis senajos kauju laukos, partizāņu mežos un nelegālistu rosībā. Cīnījās arī vergu nometnēs. Un ar panākumiem! Tādējādi kaut negribīgi padomjvara bija spiesta atbrīvot notiesāto un izsūtīto tūkstošus. Un tie veidoja pamatu, uz kura tika atjaunota Baltijas tautu neatkarība. Tādēļ mēs savās represiju piemiņas dienās pulcējamies zem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogiem. Šogad šīs norises notiks šo valstu neatkarības 90. gadu piemiņas zīmē. Lai atcerētos 1949. gada 25. martu, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, pulksten 14 pulcēsimies Svētbirzē! Būsim vienoti!
