Nolēmu uz Lieldienām uzrakstīt apsveikumus un vēstules. Laiks tāds, ka saimnieks suni no mājas ārā nedzen – sniga nakti un dienu.
Nolēmu uz Lieldienām uzrakstīt apsveikumus un vēstules. Laiks tāds, ka saimnieks suni no mājas ārā nedzen – sniga nakti un dienu. Pasts tālu, dzīvoju pulsētas nomalē. Piezvanīju Jelgavas 7. pasta nodaļas priekšniecei un pajautāju, kur atrodas pagājušajā gadā pie mazveikala Dobeles šosejā 45 noņemtā vēstuļu kaste. Bija solīts, ka to novietos pie “Kulk” sētas vai vārtiņiem. Saņēmu nicīgu atbildi, lai ejot un meklējot. Taču nevar atrast to, kā tur nav.
Pa lielo šķīdoni devos uz 9. pasta nodaļu. Pārnākusi atkal zvanīju 7. nodaļas priekšniecei, ka pārmeklēju visu “Kulk” teritoriju, bet vēstuļkasti tā arī neatradu. Jautāju, kur atrodas pastkastīte, no kuras pastniece, kas man pastu piegādā, izņem vēstules. “Es ļoti atvainojos. Tur vēstuļkaste neatrodas!” skanēja atbilde. Uzstājīgi turpināju noskaidrot, kur to meklēt. “Nekur tā neatrodas un neatradīsies!” Lai es jautājot pārvaldniekam.
No 13. marta neesmu saņēmusi pašvaldības oficiālo izdevumu. Arī kaimiņiem tā pati nelaime. Toties 3. līnijā, ko apkalpo cita pasta nodaļa, laikraksts piegādāts laikā. Kad vaicāju 7. pasta nodaļas priekšniecei, kur avīze nozudusi, saņēmu kārtējo atbildi, lai jautājot pārvaldniekam. Atliek tikai nobrīnīties par priekšnieci, kas neko nezina. Nevienu pārvaldnieku sazvanīt neizdevās, jo mainīti telefonu numuri.
Katrs sevī tik liels un varens, ka klients pasūtāms tālāk, lai netraucē. Lieki teikt – kad es strādāju pasta kadru daļā, tādas nezinītes darbā neturēja. Laiki un cilvēki mainījušies. Ko līdz jaukās izremontētās telpas, ja klients netiek cienīts. Minētās priekšnieces izdarības liecina, ka viņai darbs pastā ir svešs, ja par visu jājautā pārvaldniekam.
Tā arī nesaprotu, kādu pārvaldnieku un kur man meklēt.
