Mežabrāļu palīdzes Irēnas Kalniņas stāsts. «Mums, jaunajiem, bija vieglāk – sabāzti kā siļķes mucā, smacīgajā kamerā Rīgā, Stabu ielā, čekas pagrabā plēsām jokus, dziedājām,» stāsta mežabrāļu atbalstītāja Irēna Kalniņa.
Mežabrāļu palīdzes Irēnas Kalniņas stāsts
“Mums, jaunajiem, bija vieglāk – sabāzti kā siļķes mucā, smacīgajā kamerā Rīgā, Stabu ielā, čekas pagrabā plēsām jokus, dziedājām,” stāsta mežabrāļu atbalstītāja Irēna Kalniņa. Viņa aizvien ir mundra un, šķiet, nekad neiztrūkst “Staburadzes” pasākumos Svētbirzē, Ložmetējkalnā un citviet. Brīvais laiks Kalniņas kundzei gan ir diezgan ierobežots, jo viņa palīdz pieskatīt mazbērnus. Taču jaunībā pārdzīvotā netaisnība – pašas izsūtījums un tēva zaudējums pēckara komunistiskajās represijās – sirdī nerod mieru. Par to I.Kalniņas stāsts.
“Manas tēva mājas “Tiltiņi” Misas pagastā atradās pašā meža malā,” Kalniņas kundze dalās atmiņās. “Augu kā vienpatne – vecākā māsa Elvīra mācījās Rīgā, vidējā māsa Veltiņa, ar kuru kopā cepām smilšu kūkas, 14 gadu vecumā nomira ar diloni. Tēvs bija kluss, mierīgs cilvēks. Ne tikai labs saimnieks, bet arī mākslinieks, kas prata apstrādāt koku. Bieži ikdienas gaitās es viņam staigāju līdzi.
Kad atnāca krievu laiki, mūsu ģimeni ne 1941. gada 14. jūnija, ne arī 1949. gada 25. marta izvešanās neaiztika. Vienīgi pirmajā krievu gadā mājās nometināja kādu nabaga sievu bezzemnieci, kurai iedeva gabalu mūsu zemes un ar kuru satikt varēja labi.
Vācu laikā uz Vecsaules silu aiz Bauskas aizdzina un nogalināja Iecavas ebrejus, labi pazīstamus amatniekus, kuri laboja kurpes un trumuļus. Kad vāciešiem frontē sāka klāties sliktāk, Iecavas skolā ierīkoja hospitāli. Krieviem ienākot, mežos sagāja leģionāri un dažādi citi jauno okupantu vajātie vīri. Reiz 1944. gada oktobrī māte ar tanti, ejot dzērvenēs, satika trīs brāļus Aņilonus no Ceraukstes pagasta. Vecākajam – Jānim – ap trīsdesmit gadu, viņš, šķiet, bija šucmaņu formā. Vidējam – Paulim – deviņpadsmit, tas negribēja iet krievu armijā. Jaunākajam – tikai sešpadsmit. Viņš vienkārši bija aizgājis mežā lielajiem brāļiem līdzi. Aņilonu mājas, kas tika uzskatītas par bandītu midzeni, tolaik čekisti jau bija nodedzinājuši.
Vārds pa vārdam, un brāļi apmetās Tiltiņos. Cik ilgi, ziemai nākot, mežā dzīvosi! To vēlā rudens vakaru atceros labi. Tiltiņos vēl nebija elektrības. Pustumsā ēdām vakariņas. Mežabrāļi jokoja, smējās. Par politiku neko nerunāja. Taču tolaik jau gaidīja angļus un amerikāņus, kas nu nāks atbrīvot no jauno okupantu varas.
Abus jaunākos brāļus drīz Bauskā uz Mēmeles tilta arestēja. Katram piesprieda desmit gadu un aizsūtīja uz Kolimu pie Klusā okeāna rakt zeltu. Vecākais brālis Jānis turpināja slēpties Tiltiņos un dzīvoja pie mums vairākus gadus. Koridorā bija sienas skapis, zem kura viņš izveidoja mazu bunkuriņu. Tāda dzīvošana, kad visu laiku jāslapstās un no visiem jābaidās, bija elle gan mājiniekiem, gan mežabrāļiem. Es tolaik mācījos Saulaines Lauksaimniecības tehnikumā un biju uzņēmusies sakarnieces lomu – ar velosipēdu vedu Jāņa Aņilona ar segvārdu Ozoliņš parakstītās vēstules uz trīsdesmit kilometru attālo Ceraukstes pagastu.
1948. gada vasarā Tiltiņos ieradās Jānis Mednis ar segvārdu Gaujmalietis. Viņš uzdevās par agronomu, interesējās, vai nevajag ko palīdzēt, turklāt ļoti gribēja satikt pie mums slēpto mežabrāli. Mūsdienās viņš tiek aprakstīts kā liels patriots, partizānu komandieris. Viņš tika arestēts un cieta izsūtījumā. Taču man tolaik Mednis izskatījās pēc okšķera, kurš kaut ko zināja un galu galā ar Jāni mežā satikās. Kas Jānis Mednis bija patiesībā, tā arī nezinu. Viņš jau sen miris. 1949. gada 8. oktobrī Tiltiņus aplenca čekisti, māju pārmeklēja, bet Aņilona guļvietu neatrada. Taču mājiniekiem pavēlēja palikt uz vietas, un sākās mežabrāļa gaidīšana. Māte uzklāja vakariņu galdu, bija arī pieprasītā degvīna pudele. Aņilons nenāca. Iereibušie čekisti prasīja dzeramo vēl. Māte nedeva. Tad, degvīnu meklējot, viņi uzgāja sienas skapī vietu, kur slēpies Aņilons. Viņš tur bija atstājis dažas vēstules un granātas. Lai arestētu un uz desmit gadiem notiesātu mājas saimnieku – manu tēvu – vairāk pierādījumu nevajadzēja. Viņam tolaik bija tikai 65 gadi. Vēl varēja dzīvot, taču jau pēc gada, ieslodzījumā nomocīts, viņš mira. Četras dienas pēc kratīšanas Tiltiņos čekisti atbrauca uz Saulaines tehnikumu pēc manis. Kursa meitenes salika pauniņu ar drēbēm, un mēs šķīrāmies. Mājās atgriezos tikai uz Jāņiem 1956. gadā.”
Pēc Sibīrijas Irēna Kalniņa izveidoja ģimeni ar puisi no Lambārtes pagasta, kurš ar ģimeni nesen kā bija atgriezies no izsūtījuma. Sešdesmitajos gados abi pārcēlās uz Jelgavu, kur piedzima divas meitas. Irēna strādāja dažādus darbus, pēdējais bija Jelgavas “Lauktehnikā”. Tagad galvenais ir rūpes par mazbērniem.
***
Dzeja palīdzēja izdzīvot
Raiņa, Gētes, Ziemeļnieka, Tagores un citu klasiķu dzeja, latviešu tautas dainas – tur spēku dzīvei smēlās svešumā izsūtītās latviešu meitenes. Daži likteņa biedreņu ieraksti no Irēnas Kalniņas bloknota.
Sāpes zem klusa smaida slēp,
Pelēko ikdienu krāšņumā tērp!
12. II 1951. g. Intā Valda Jelgavā
Cēli kā dzimtenes dievnami,
Lai mūžam tev mērķi un darbi!
Cīnies vien taisni un atklāti,
Kaut uzbrūk pretnieki skarbi.
13. II 1951. g. Intā
Mammiņa Vilces Stirnās
Rainis
Redzu baltas dienas, mūsu tauta!
R. Inta 1951. g.
Visi manīm labi bija,
Kad es pati laba biju.
Visi manīm naidinieki,
Kad es naida cēlējiņa.
18. II 1951. g. Inta
Ilma Jēkabnieku Ģinguļos
Gēte
Lai es dzīvību nīstu,
Tuksnešos bēgtu,
Tādēļ, ka ziedu sapņi ne visi
Ienāca augļos?
Rainis
Šīs lielās dienas Tev liecina,
Ka viens Tu vairs nestāvi klajumā.
Rasma 1951. 9. 10. III Inta Dobelē, Zaļajā ielā
No Ziemeļnieka
Atver dvēseli vaļā kā rētu,
Izdzer sāpes un aizver ciet.
Lai caur pasaules maldiem Tu spētu
Atkal lepna un vientuļa iet.
Krasnojarskā 1952. gada 21. jūlijā Daina Raunas pagasta Jaunkūļos
***
Par Gaujmalieša grupu
1949. gada oktobrī tika apcietināts partizānu grupu vadības štābs, kas darbojās Rīgas rajonā un ko komandēja Jānis Mednis ar segvārdu Gaujmalietis. Līdz ar to tika sagrauta bruņotā organizācija “Aizsargi” un arestēti 58 tās biedri, to skaitā arī Irēna Kalniņa. Viņas likteņa biedrei Ainai Danielsonei, kura arī bija apcietināta šajā lietā, 1950. gadā 19. maijā Rīgas Centrālcietuma slimnīcā piedzima dēls Āris. Divu gadu vecumā puisēns tika nodots bērnunamā. Mātei viņš tika atgriezts tikai pēc četriem gadiem, kad viņu atbrīvoja no lēģera.
No laikraksta “Bauskas Dzīve” materiāliem
