Zināmā mērā uz Rumānijas galvaspilsētu Bukaresti šajās dienās varam paskatīties ar lielāku interesi nekā uz tūrisma objektu.
Zināmā mērā uz Rumānijas galvaspilsētu Bukaresti šajās dienās varam paskatīties ar lielāku interesi nekā uz tūrisma objektu. Tikko tur risinājās pasākums, kāds 2006. gada rudenī bija Rīgā. Proti, kārtējā NATO dalībvalstu vadītāju tikšanās. Moderni saukta arī par sammitu. Zināmā mērā Bukarestes pasākuma saturs vistiešākajā veidā sasaucas ar Rīgu. Pirms pusotra gada tika nolemts paplašināt šīs organizācijas interešu loku, iekļaujot Balkānu valstis.
Jau zināms, ka uzaicinājumu piebiedroties NATO dalībvalstu skaitam saņēmušas divas šā reģiona valstis – Horvātija un Albānija. Trešajai – Maķedonijai – iedots “kurvītis”. No vienas puses varētu šķist, ka atteikuma iemesls ir maznozīmīgs un pat irracionāls – kaimiņvalsti Grieķiju neapmierina kandidātvalsts nosaukums. Izrādās, tas ir tāds pats kā Grieķijas provincei. Lai izvairītos no vēlākiem konfliktiem, nolemts, ka Maķedonijai jāmaina savas valsts nosaukums, kas gan nav nopietni. Tāpēc jautājuma risinājums paliek iesaldēts.
Interesantākais, ka Gruzija un Ukraina, pagaidām gan nesaņemot ielūgumu, tomēr skaidri uztrunātas par dalībvalstīm tapt jau pārredzamā nākotnē. Tagad tām jāķeras klāt darbiem, kuriem esam gājuši cauri paši, – militārās likumdošanas un infrastruktūras sakārtošanai atbilstoši NATO standartiem. Turklāt process sākts, neraugoties uz Krievijas prezidenta klātbūtni un dažu dalībvalstu izteiktu pretestību. Tas ir, lai arī neliels, tomēr panākums kolektīvās drošības nostiprināšanā. Līdz ar to varam teikt, ka Bukarestē pieņemti izšķirīgāki lēmumi nekā Rīgā.
