Lai gan esmu 83 gadus veca 2. grupas invalīde, ar grūtībām pārvietojos ar spieķa palīdzību, nesen biju aizbraukusi uz Valmieru apmeklēt slimu paziņu.
Lai gan esmu 83 gadus veca 2. grupas invalīde, ar grūtībām pārvietojos ar spieķa palīdzību, nesen biju aizbraukusi uz Valmieru apmeklēt slimu paziņu. Izkāpjot tur no vilciena, dzelzceļa stacijā ievēroju nelielu pieminekli komunistiskajās represijās aizvestajiem. Turpretī Jelgavas stacijā, kur 1944. gada 27. jūlijā bija padomju bumbvedēju uzlidojums un gāja bojā daudzi cilvēki, tostarp tie, kuri atradās sanitārajā vilcienā, nav nekādas piemiņas zīmes. Arī mana māsa Frīda Ērglis, kura toreiz bija sūtīta no darba Hofa linu fabrikā izkraut no vagoniem izejvielas, mājās vairs nepārnāca. Vai bojāgājušo cilvēku degušie un saplosītie ķermeņi tika savākti un kaut kur apbedīti? Par to es domāju visus šos garos gadus. Man nav zināma tāda vieta, kur māsas piemiņai varētu uzlikt kādu ziediņu.
Ar cieņu – Lidija Nikolajeva
Jelgavā, Ganību ielā
Redakcijas atbilde: Latvijas Brāļu kapu komitejas Jelgavas nodaļas pārstāvis Aldis Eglis Hartmanis teic, ka arī viņš meklējis šo bombardēšanas upuru apbedījumus. Ir liecības, ka tie varētu būt Lāčplēša parkā vai pie Sv.Annas baznīcas. Taču apstiprinājuma tam pagaidām nav. Meklēšanu sarežģī tas, ka tūlīt pēc padomju karaspēka ienākšanas Jelgavas civiliedzīvotajiem bija pavēlēts atstāt pilsētu, jo četrus mēnešus tur atradās piefrontes josla. Pirms dažiem gadiem sešpadsmit cilviliedzīvotāju mirstīgās atliekas tika atklātas Pils salas ziemeļu galā. Arī tad radās aizdomas, vai tur nav apbedīti toreizējās bombardēšanas upuri.
