Beidzot panākta vienošanās par amatierteātru turpmākās vērtēšanas sistēmas pamatprincipiem.
Beidzot panākta vienošanās par amatierteātru turpmākās vērtēšanas sistēmas pamatprincipiem
Teātri dēvē par skatuves mākslu, ar to arī uzsverot, cik svarīga tam ir skatītāja tiešā klātbūtne izrādē. Mūsu tehnoloģizētajā un steidzīgajā laikmetā šī prasība nav mainījusies. Tā ir nevis vecmodīga kaprīze, bet šā mākslas veida uztveres būtības svarīgākā daļa. Kā citādi skatītājs spētu redzēt, dzirdēt un izjust visu, ko izrādes veidotāji vēlas pateikt, piemēram, kamerizrādes intimitātē, kur skatītājs atrodas dažus centimetrus no spēles laukuma? To, domājams, atzīs katrs teātra cienītājs.
Viena gada eksperiments
Kas attiecas uz izrāžu vērtēšanu – festivālos, kuru rīkotāji ierobežoti laikā, telpā un līdzekļos, mēdz izlīdzēties ar mūslaiku tehnikas sasniegumu – videoierakstiem –, atlasot pretendentus.
No vienas puses, tas, ka šāda prakse pasaulē ir izplatīta un ar to saskārušies arī starptautiski aktīvākie Latvijas amatierteātri, lika videoierakstus kā vērtēšanas veidu pirmoreiz mūsu zemes amatierteātru kustības vēsturē iekļaut gada labāko iestudējumu atlases mehānismā, izstrādājot “Gada izrādes 2007” nolikumu. No otras puses, tas bija arī mēģinājums izkļūt no krīzes, kādā pirms pāris gadiem bija nokļuvusi Latvijas amatierteātru pārraudzības sistēma. “Gada izrāde 2006”, kā zināms, nenotika. Pēc valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” pašreizējās vecākās speciālistes teātru jautājumos Daces Vilnes skaidrojuma, tas bijis tāpēc, ka viņas priekšgājēja šajā amatā Dināra Klepere nav varējusi amata pienākumus veikt ilgstošas slimības dēļ un viņai nav savlaicīgi atrasts aizstājējs, kas spētu kustības pārraudzību rajona skašu līmenī neatstāt “pašplūsmā”. Šajā kontekstā izlīdzēšanās ar video, domājot par nākamās sezonas veikuma apzināšanu, bija mēģinājums saglābt, kas glābjams, un nodrošināt, lai 2007. gada iestudējumu parāde tomēr notiktu.
No 62 iesniegtajiem videoierakstiem teātra speciālistu nozares padome atlasīja 21 darbu. Tajos ekspertu komisija, izrādes skatoties klātienē, noteica 2007. gada balvu ieguvējus.
Par un pret ierakstiem
Taču teātra speciālistu nozares padomē, kam pieder galavārds Gada izrādes vērtēšanas kritēriju noteikšanā, izskanējis arī viedoklis, kas izrāžu videoierakstu skatīšanos raksturo nevis kā krīzes diktētu izlīdzēšanos, bet kā vērtēšanas veidu, kam noteiktā atlases posmā ir pat priekšrocības. “Mūsu teātris daudz braukā pa festivāliem un daudzos izrādes atlasa tikai pēc video,” teic nozares padomes dalībniece Ausekļa Limbažu teātra režisore Inta Kalniņa. Viņa piebilst, ka vērtētājiem ārzemēs, kur latviešu valodu nesaprot, par izrādi vairāk pauž internacionālā “teātra valoda” – darba vizuālā puse. Un to, pēc viņas pārliecības, ja video kvalitāte ir laba, filmēšanas pieeja visiem vienota un vērtētāji ir eksperti, varot izvērtēt ļoti labi. Video, viņasprāt, kompetentam skatītājam pat varot sniegt labāku izrādes kopainu.
“Izrādi pilnīgi novērtēt pēc videoieraksta nevar, un nopietniem festivāliem darbus gan atlasa, skatoties klātienē,” oponē cita spēcīga kolektīva vadītājs Ventsplis teātra režisors Agris Krūmiņš. “[Jaunā Rīgas teātra režisoram Alvim] Hermanim, piemēram, nav nevienas izrādes ierakstā. Tie, kas viņu uzaicinājuši viesizrādēs, braukuši un skatījušies izrādes teātrī.”
Līdzīgās domās droši vien būtu arī virkne prominentu Eiropas teātra festivālu producentu, kas februāra beigās un marta sākumā skatījās Latvijas teātru iestudējumus Jaunā teātra institūta rīkotā skatē.
D.Vilne, kas amatā ir kopš 2007. gada 3. septembra, iepriekšējās Gada izrādes nolikuma izstrādē nepiedalījās. Lai gan principiāla vienošanās, ka videoierakstu skatīšanās paliks viena gada eksperiments un šogad to vairs neizmatos, pēc viņas teiktā, bija panākta jau režisoru pulcēšanās reizē pērnajā rudenī festivālā “Spēlesprieks” Limbažos, diskusijas par to turpinājās līdz pagājušajai nedēļai, kad beidzot šo izšķiršanos apstiprināja arī nozares padomes sēdē.
“Manuprāt, video tomēr nespēj parādīt teātra dzīvo notikumu. Ar vizuālo pusi nepietiek. Latviešu teātra latviešu vērtētājiem runātajam vārdam vajadzētu būt ne mazāk svarīgam,” savu viedokli pauž TMC teātra speciāliste.
Labam darbam – pārdomātāko vērtēšanu
Viņa atzīst, ka nolikumā bija arī šāda nepilnība: nebija fiksēti vienoti video filmēšanas paņēmieni. Turklāt, lai gan TMC ar izpratni esot izturējies pret ierakstu iesniegšanu pēc noteiktā termiņa, bija kolektīvi, kas dažādu iemeslu dēļ to nevarēja paspēt arī šādos apstākļos un tāpēc balvu pretendentu lokā neiekļuva. Šo iestudējumu vidū bija arī A.Krūmiņa režisētās Leldes Stumbres “Spalvas” Jelgavas Jaunajā teātrī.
Atsaukšanās uz videoierakstu skatīšanos kā piemēru, kas darbojas festivālu dalībnieku izraudzīšanā, nav līdz galam korekta. Tajā, kā teātris un festivāls atrod viens otru, ir daudz nejaušību un neobligātuma, daudz ko nosaka festivāla “formāts”, iespējams, arī rīkotāju personīgā gaume. Taču tam visam tā nevajadzētu būt Latvijas amatierteātru galvenajā gada notikumā, no kura rezultātiem daudzos gadījumos ir atkarīgs finansējums, ko kolektīvs saņem no pašvaldības.
Savukārt salīdzināšana ar profesionālā teātra apriti nav nekorekta. Kad Gada izrādes žūrijā uzaicina profesionāla teātra darbinieku, kam tā ir pirmā nopietnā tikšanās ar šo tautas mākslas veidu, bieži dzirdams pozitīvs izbrīns par mākslinieciski spilgtām un profesionāli uzteicamām īpašībām labākajos amatierteātru iestudējumos. Un labi paveikts darbs pelnījis labāko iespējamo vērtēšanas sistēmu.
***
Gada izrādes balvu kandidātu izraudzīšana
Agrāk.
Pretendentu loks, ko eksperti izvērtēja, izrādes skatoties klātienē, veidojās no pieteikumiem, kas iesniegti kopā ar teātra speciālistu (tai skaitā pilsētas vai rajona kultūras inspektora) rekomendācijām.
Pagājušogad.
No iesniegtajiem videoierakstiem valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” Teātra nozares padome atlasīja darbus, kuros ekspertu komisija, izrādes skatoties klātienē, noteica 2007. gada balvu ieguvējus.
Turpmāk.
Plānots, ka pretendentu loku veidos no vietējām skatēm izraudzītie labākie darbi, ko noteiks, iestudējumus skatoties klātienē.
