Krāsu un tehnisko līdzekļu ziņā krāšņā izstāde nepārsteidz, bet sniedz labu ieskatu šīs mākslas aktualitātēs.
Krāsu un tehnisko līdzekļu ziņā krāšņā izstāde nepārsteidz, bet sniedz labu ieskatu šīs mākslas aktualitātēs
Tradicionāli ik gadu Latvijas Tekstilmākslas asociācija rāda savu veikumu Jelgavā. Šoreiz mūsu pilsētas muzejā viesojas 42 autori. Viņu darbi atlasīti no pagājušajā gadā Rīgā skatītās izstādes “Divpadsmitā”.
Attīstās dažādos virzienos
Jelgavas ekspozīcija ir patiesi krāšņa – gan krāsu, gan tehnisko līdzekļu, gan izpildījuma ziņā –, un līdz ar to varam apjaust, kas patlaban notiek šajā lietišķās mākslas nozarē Latvijā.
Izstāde nav parādiska, tādēļ droši vien daudziem skatītājiem īpašu pārsteigumu vai jaunatklājumu nebūs. Drīzāk varam runāt par ieskatu tekstilnieku ikdienas dzīvē. Bet nekādu sevišķu pārsteigumu neatradīsim arīdzan visā mūsu mākslā kopumā. Notiek kādi dziļāki procesi, kuru iznākumu neviens nevar paredzēt.
Vērojot Jelgavas izstādi, var teikt, ka tekstilmāksla patlaban attīstās dažādos virzienos.
Turpina gobelēnu aušanu
Daļa mākslinieku turpina tradicionālo, kā mēs esam ieraduši sacīt, gobelēnu aušanu. Tie domāti iekštelpu dekorēšanai. Jelgavniece Mārīte Leimane izmantojusi tautas ornamentu savā “Kompozīcijā”. Rita Blumberga (viņa, šķiet, ir vecākā izstādes dalībniece) no lina radījusi ļoti askētisku, vienkāršu darbu “Jelgavas pils”, kas it kā vēsta par tās 270 gadu jubileju, kuru šogad jūnijā atzīmēsim. Laura Ušča atļāvusies uzaust lielformāta tekstiliju, kādas izstādēs bija ierasts redzēt pirms gadiem 20. Tas ir krāsās ļoti košs, stāstošs un būtu jālasa kā garš un saistošs vēstījums. Daļai mākslinieku tas ir raksturīgi – radīt ne tikai dekoratīvu darbu, bet arī par to kaut ko mums pateikt, kā tas ir gan Rutas Linītes veikumā “Kāpnes un draugi”, kas veidots lielos laukumos un ar modernu zīmējumu, gan Kristīnes Pētersones “Martā”. Tas ir viens no savdabīgākajiem un ievērības cienīgākajiem izstādē. Pirmkārt, tas nebūt nav dekoratīvs darbs. Gluži otrādi, māksliniece izmantojusi tikai dažus toņus, tādējādi tapusi gandrīz monohroma tekstilija. Otrkārt, šis gaišā un tumšā kontrasts, kā arī puisēna teju vai fotogrāfiskais portrets ienes traģisku akcentu izstādes visai priecīgajā noskaņā. Māksliniece runā par dramatisko mūsu dzīvē, ko tekstilmākslinieki lielāko tiesu mēdz apiet.
Atrod jaunus risinājumus
Izstādē ir diezgan daudz darbu ar aplikācijām, kuros tā vai citādi sašuj, uzšuj vai piešuj dažādu krāsu materiālu, kā to turpina šīs tehnikas meistare Ruta Bogustova, arī Aina Muze.
Populārā tekstilniece Edīte Paula-Vīgnere, izmantojot linu audumu ar lielām “acīm” un zem tā paliekot zeltaini mirdzošu audeklu, šujot un gludinot radījusi ļoti labi skatāmu, vienlaikus krāsu ziņā arī askētisku sienas dekoru, kas no tāluma atgādina mūsu izslavētās austās tekstilijas.
Tekstilmāksla prasa lielus materiālos ieguldījumus, ko ne katrs spēj, tādēļ tiek meklēti un nereti atrasti pievilcīgi risinājumi. Piemēram, Skaidrīte Leimane linu audumā ieaudusi ar plastmasu apvilktos drāšu gabaliņus, uz kuriem tiek iespiests datums un kuri izmantoti maizes turziņu aizsiešanai. Pazib doma par laiku. Antra Augustinoviča “Zvaigžņu lietū” ieaudusi dažādu krāsu zīmuļus bez grafīta serdenīšiem. Panākts patīkams efekts.
Tradicionāli autori joprojām pievēršas arī batikai, kā to dara tāds meistars kā Arnis Pumpurs.
Daļa autoru veido telpiskus objektus, kā Arta Skuja darbā “Seši” vai Maija Začeste “Klusuma balss”. Ar šādiem telpiskiem darinājumiem no sākta gala slavējās Inese Jakobi no Madonas. Tā tas ir arī šoreiz, kad izlikta apskatei “Spēle”, kas veidots kā liels šaha galdiņš no avīzēm un dažādas krāsas plastikātiem un linu salvetēm figūru vietā. Savukārt jelgavniece Jeļena Jēkabsone no divu krāsu audumiem izveidojusi daudzus sīkus dekoratīvus veidojumus, kas līdzinās tauriņiem, un tie izbērti lielā laukumā atgādina dzīvespriecīgu instalāciju.
