Tie, kas pieredzējuši visos locījumos piesauktos padomju laikus, noteikti nebūs aizmirsuši slavenās komunistiskās sestdienas talkas.
Tie, kas pieredzējuši visos locījumos piesauktos padomju laikus, noteikti nebūs aizmirsuši slavenās komunistiskās sestdienas talkas. Parasti tās notika aprīlī sestdienā, kas vistuvāk “dižā proletariāta vadoņa” Ļeņina dzimšanas dienai. Izvairīties no talkošanas bija gandrīz neiespējami. Attaisnojošs iemesls neierasties varbūt bija vienīgi gulēšana nāves cisās. Talcinieki šajā dienā galvenokārt sakopa darbavietas apkārtni. Turklāt slotas un grābekļus par apgrēcību neuzskatīja pat visaugstākā ranga priekšnieki. Lai arī ikdienā sētnieki un apkopējas nebija slinkojuši, tomēr no rudens līdz pavasarim sakrājas pietiekami daudz ikdienā nenovāktu drazu. Tāpēc īpaši
neviens par šādi pavadītu brīvdienu nekurnēja. Galu galā paši tīrījām vidi, kurā uzturējāmies.
Laiki mainījušies, tagad ikdienas solis piepildīts, pārpārēm iztikšanu rūpējot.
Esam sākuši savus darbus strikti nodalīt. Un tāpēc nometam visu nevajadzīgo bieži vien pa roku galam. Ak, gan jau kāds, kam par to maksā, savāks. Savukārt ar svešu māju sajūtu dzīvojošajiem šķiet, ka dzīve tīrā vidē ir kaitīga veselībai. Tāpēc aicinājums, šoreiz bez jebkādas ideoloģiskas pieskaņas, – izejiet kaut vai savā sētsvidū un savāciet drazas, ir tukšas skaņas vērts. Nu neesam mēs tik aizņemti sava pirmā vai simtā miljona pelnīšanā, lai šajās dienās nevarētu palūkoties, kur roka pieliekama. Vismaz šajā ziņā proletariāta vadoņi nemaz tik lieli dumiķi nebija, nosakot, ka talkas jārīko pavasarī. Šajā laikā gribas taču sev apkārt redzēt sauli un tīru pasauli.
