Laikam jau vairs ne saskaitīt, cik bieži pilsētnieki savās valodās locījuši vietējā pasažieru pārvadātāja «Jelgavas Autobusu parka» (JAP) vārdu. Lielākoties gan ne labākajā nozīmē.
Laikam jau vairs ne saskaitīt, cik bieži pilsētnieki savās valodās locījuši vietējā pasažieru pārvadātāja “Jelgavas Autobusu parka” (JAP) vārdu. Lielākoties gan ne labākajā nozīmē.
It kā nepietiktu ar sūdzībām par grafikam neatbilstošu kustību un pārbāztiem autobusiem, savu vietu visai nepatīkamā kontekstā jau atkal ieņēmis cilvēciskais faktors. Visu varena šofera balss decibelu paraugdemonstrējumus izraisījis apstāklis,
ka – tavu neražu! – vienā autobusā sadomājušas braukt trīs sievietes ar bērnu ratiņiem.
Viena lieta – attieksme pret klientu un “uz nerva” uzsēduša šofera rīcība. Taču balamuti pasargāt nekavējas arī viens no JAP līderiem, sociāldemokrātiski demagoģiskā manierē taisnojoties, ka vācu auto lielražotājs savus autobusus teju vai paredzējis reģioniem ar demogrāfisko kāpumu gandrīz nulles līmenī, un tā nu šlāgernācijas inženieri salonā atstājuši vietu tikai vieniem ratiņiem. Arī risinājums esot viens – veiklības vingrinājums ratiņu salikšanā! Un – atcerieties! – šoferim ir tiesības vairāk par vieniem ratiņiem autobusā neņemt! Toties fakts, ka stūresvīrs atļāvies pavingrināt balssaites pret pasažierēm, veikli ignorēts. Pierasta lieta, vai?
Lai kā arī nebūtu ar autorūpnieku priekšrakstiem, šeit vēlreiz visā krāšņumā saskatāms cilvēcības trūkums no konkrētā pārvadātāja puses. Ja prioritāte patiešām būtu pasažieru nogādāšana no punkta A uz punktu B, šāds starpgadījums nebūtu noticis. Un jebkurā normālā valstī tiktu rasts saprātīgs risinājums vairāku ratiņu sarūmēšanai autobusa salonā. Tikai ne pie mums, jo te nez kādēļ spēkā ir citi kritēriji.
