Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas darbā mazākā aisberga daļa ir laulību reģistrēšana, biežāk ir miršanas gadījumi un jaundzimušo piepulcēšanās pagastam.
Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas darbā mazākā aisberga daļa ir laulību reģistrēšana, biežāk ir miršanas gadījumi un jaundzimušo piepulcēšanās pagastam
“Dzimtsarakstu nodaļu darbs pašvaldībās ir obligāts. Tā kā laikā, kad tika likvidēta Jelgavas rajona Dzimtsarakstu nodaļa, biju sekretāre savā pagastā, 1994. gadā sāku pildīt arī “dzimtsaraksta” funkcijas,” atceras Jaunsvirlaukas pagasta Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Anda Strautniece.
Rūgti un patīkami
Andas darbs nav saistīts ar laulāšanu vien, kā tas daudziem varētu šķist. Tā ir mazākā aisberga daļa. Savukārt rūgtākais, ar ko nākas saskarties, ir miršanas gadījumi, un to ir visvairāk. Bet ir arī priecīgie un patīkamie – jaundzimušie, viņu reģistrēšana. Savukārt vārda un uzvārda maiņu esot maz. Laulību skaits pēdējos gados mazliet palielinājies, kopš valstī mainīta likumdošana un var laulāties jebkurā vietā, nav jāreģistrējas dzīvesvietas nodaļā.
Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas amatā neiztikt bez atskaišu rakstīšanas. Cik reģistrēts bērnu, mirušo (jānodod viņu pases), cik stājušies laulībā. Tās ir obligātās ziņas, kas katra mēneša beigās jānodod Jelgavas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei. Neizbēgama ir arī visu reģistru otro eksemplāru nodošana Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes Rīgas nodaļai. Šie reģistri arhīvā jāglabā simts gadu. Arī tā kārtošana aizņem savu daļu darba.
“Nē” nav izskanējis
Pirmo salaulāto pāri Anda neatceras. Diezgan daudz Staļģenē (kur atrodas Jaunsvirlaukas Dzimtsarakstu nodaļa) reģistrēt laulību izlemj arī tādi, kas nav vietējie iedzīvotāji. Piemēram, ja izvēlētajā datumā citas vietas jau aizņemtas vai kāds gredzenus mīt grib tālāk no dzimtās puses.
Darbs ar laulībām sākas ar abu pušu iesniegumu saņemšanu vismaz mēnesi pirms reģistrācijas. Tad A.Strautniece sāk domāt par scenāriju, katram pārim citu, ietverot saderināto vēlmes. Gadās arī pāri, kuru interesēs vien saņemt dokumentu. Tad ir pavisam neliela ceremonija, tiek nolasīts reģistrs, pateikts “jā” vārds un pasniegta apliecība. Savukārt, ja ir svinīgā daļa, tad ar dziesmām un deklamāciju. “Ceremonijā esmu svinīgā tērpā, un obligāti jābūt amata zīmei,” stāsta Anda.
Pāri ir ļoti dažādi. Tādi, kas laulībā stājas pirmo otro reizi, ar bērniem, gados, bet vairāk esot vecumā no 25 līdz 30 gadiem. “Manā praksē nav gadījies, ka kāds pateiktu “nē”. Arī ārzemnieki nav bijuši, tikai kā liecinieks reiz bija turks. Tie vairāk izvēlas laulāties pilsētā,” atklāj A.Strautniece. Viņa novērojusi – ja vienā dienā precas vairāki pāri, iespējams redzēt daudz atšķirību. “Dīvaini, bet tomēr var just, kuri precas mīlestības dēļ, savukārt citam “apakšā” ir aprēķins, vēl kādam – spiesta lieta. Tas manāms no attiecībām, kas veidojas šajā pusstundā, arī viesi attiecīgi noskaņojas,” atklāj Anda.
Kad viņa sākusi strādāt, bijis grūti, jo licies, ka šis darbs ir pārlieku nopietns. Brīdis, kad LR likuma vārdā līgava un līgavainis jāpasludina par sievu un vīru, prasa milzīgu atbildību. Sākumā viņa to darījusi ar drebošu sirdi, bet ar gadiem tā lieta kļuvusi pierastāka un vienkāršāka.
Divi kungi
“Strādājot dzimtsarakstos, mēs esam divu kungu kalpi – Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta, kas mūs kontrolē, un pašvaldības, kam esam padoti darbā. Viens kungs diktē likumus, otrs maksā naudu,” teic A.Strautniece. Šajā amatā neiztikt bez augstākās izglītības un valsts valodas zināšanām. Papildus jāapmeklē arī semināri, kursi. Tajos Anda papildinājusi zināšanas likumos. Deklamēšana un pasākuma vadīšana nav obligāta, jo tai var piesaistīt cilvēkus, bet A.Strautmane to dara pati, jo viņai tas patīk. Svinīgajā dienā visam jābūt kārtībā, jāsakārto zāle, jāsaraksta reģistri.
Cilvēki ir zināmi
“Smagākie brīži ir, kad jāreģistrē kāds miršanas gadījums. Tad liekas – kāpēc tas iet caur mani? Kad cilvēks atnāk pēc miršanas apliecības, viņš sēž skumjš un ir jāuzklausa. Vēl grūtāk, ja tas ir pazīstams cilvēks,” atklāj A.Strautniece. Viņa piebilst, ka, protams, patīkamāka ir jaundzimušo reģistrēšana. Cilvēki ierodas priecīgi, nereti arī runājas, izteic savu gandarījumu. Gadās, kad atnāk visa jaunā ģimenīte.
Andai savā darbā arī nācies pārliecināt cilvēkus par vēlamākā vārda izvēli, kad vecāki bērnam grib tādu ne īsti latviski pareizi rakstītu.
Salīdzinot ar pilsētas Dzimtsarakstu nodaļu, pagastā cilvēki ir vairāk vai mazāk zināmi. Tas darbā ir gan vieglāk, gan grūtāk, jo katrs gadījums tiek emocionāli izdzīvots, teic Anda. Viņa uzskata, ka ikvienā darbā jāmāk un jāgrib noskaņoties.
