Pārliecināta ekotūrista iespaidi, sajūtas, pārdomas, februārī riteņojot pa Spānijas dienvidiem.
Pārliecināta ekotūrista iespaidi, sajūtas, pārdomas, februārī riteņojot pa Spānijas dienvidiem
Šis ceļojums notika, pateicoties nejaušībai, skatot lētākos aviobiļešu piedāvājumus. Seviļa turp/atpakaļ – tikai ap 60 latu. Noskaidrojis gaisa temperatūru tur februāra vidū, konstatēju, ka ap 20 grādu, un vēl to, ka velosipēda noma Seviļā maksā nieka 23 eiro nedēļā, nolēmu, ka jābrauc.
Man vislabāk tīk ceļot ar divriteni. Tas ļauj kārtīgi ar visiem maņu orgāniem izbaudīt citu vidi, to aptaustot, sadzirdot un saožot, vienkārši nesteidzīgi esot tur daudz tuvāk. Un tā kopā ar ceļabiedreni lidojām uz Seviļu.
Maršruts
Ar velosipēdiem no Seviļas aizbraucām uz Kadisu. Būtu devušies tālāk, gar okeāna piekrasti vai vairāk uz vidieni, bet sāka līt. Ceļot ar divriteni pa lietu var, tomēr nav īpaši patīkami. Tāpēc nolēmām ar autobusu atgriezties Seviļā un kārtīgi apskatīt šo Andalūzijas lielāko pilsētu.
Naktsmītnes
Laikā, kad ceļojām, viesnīcas, pansijas vai hosteļi, protams, ir lētāki nekā tūrisma sezonā. Nakts divvietīgā numurā maksāja, sākot no kādiem 35 – 40, tomēr pārsvarā – 50 eiro. Šajos numuros ir diezgan labs komforta līmenis: labierīcības (tualete, duša vai vanna), dvieļi, televizors – tas gan var arī nebūt. Viesnīcas atradās uz katra stūra. Pareizi darījām, ka iepriekš tās nepasūtījām.
Ceļi
Ceļu kvalitāte ir lieliska, bet kustība pa tiem – intensīva. Izkļūt no Spānijas lielajām pilsētām velosipēdistam nav viegls uzdevums, jo ārā parasti ved tikai ātrgaitas šosejas un atrast mazākus ceļus gandrīz neiespējami. Uz Kadisas pusi satiksme nebija tik intensīva kā uz Malagu/Granadu, tāpēc negāja tik traki, turklāt spāņi uz šiem lielceļiem, pa kuriem ar divriteni pārvietoties aizliegts, uztaisījuši tādas nomales (trīs četrus metrus platas, asfaltētas)! Braukt pa tām tīrā bauda. Turklāt uz ātrgaitas lielceļa, kur auto drīkst pārvietoties ar 120 kilometriem, smagie vedēji samazināja ātrumu un pat pavirzījās uz ceļa vidu, lai tikai ar savu radīto vēju mazāk apdraudētu riteņbraucēju.
Policisti
Policistu attieksme pret satiksmes dalībniekiem pat samulsināja. Piemēram, braucot pa vienu nelielu ceļu, pārsimt metru priekšā pamanu policistu, redzu, ka viņš kaut ko rāda, stāvot ceļa vidū, jau sāku apcerēt, kas varētu nepatikt – varbūt tas, ka mums nav ķiveres? Izrādījās, viņš žestikulēja aiz mums braucošajām automašīnām, lai tās samazina ātrumu un dodas garām ar lielāku līkumu… Citu reizi braucām augšā vienā no pauguriem, kalna vidū kāds neparastāk izkrāsots busiņš, pabraucis garām, pēkšņi palēnināja gaitu, ieslēdza avārijas mirkšķināšanu un tā virzījās mums pa priekšu līdz kalna virsotnei. Tā viņš piespieda pārējos mest mums apkārt lielāku līkumu… Vai varat iedomāties Latvijas pogaini tā rīkojamies?
Spāņi
Vairums spāņu nerunā citās valodās. Turklāt tas notiek neuzspēlēti, pretstatā, manuprāt, francūžiem. Ja kaut ko jautāsi, spānis vienkārši atbildēs savā mēlē, un, ja liksi manīt, ka pašvaki saproti, viņš tev paskaidros visu vēl sīkāk, bet, protams… spāniski. Tomēr sapratāmies, jo viņus taču dievs apveltījis ar kolosālu un ļoti atraktīvu žestu valodu.
Spāņi ir paskaļi, pievilcīgi, bet pamazi augumā. Ejot pa Seviļu vai Kadisu, es ar saviem Latvijai ne īpaši iespaidīgajiem 1,85 metriem uz ielas brīžiem sajutos gluži vai kā Gulivers liliputu zemē. Sievietes ir košas, tumšiem skaistiem matiem un acīm. Par vīriešiem neko daudz nepateikšu, tomēr mana ceļabiedre bieži sajūsminājās par viņu galantumu, sapratni un tajā pašā laikā viegli nojaušamo spēju būt neprātīgiem, emocionāliem. Nedaudz pārsteidza andalūziešu tumšais un salīdzinoši pasmagais apģērbs; es ar saviem koši oranžajiem, riteņbraukšanai labi piemērotajiem (no drošības aspekta) T krekliem varēju kaut ko līdzīgu atrast tikai starp apelsīnkoku augļiem. Tas manu pamanāmību pūlī, protams, vairoja, un spāņu donnu pavadošais skats jau nu netīkams nelikās…
Flamenko
Protams, apmeklējām flamenko priekšnesumu. Bija lasīts, ka autentiskākie, nemākslotākie (un lētākie, jo… ir par velti) baudāmi krogos, nevis speciāli sagatavotos šovos. Bet tas laikam iespējams tikai sezonā, proti, vasarā, tāpēc aizgājām uz šovu Seviļas vecpilsētā. Uzstājās divi dziedātāji (viens, tērpies baltā paltrakā, dziedāja arābiski un spēlēja kaut ko līdzīgu vijolei, tikai neparasti – kā čellu), ģitārists un dejotājs. Steps, ko viņš izpildīja, iespaidīgs, neko tādu iepriekš nebiju redzējis. Kas par pašatdevi! Un kas par stāju! Radās iespaids, ka viņš ir kārtīga basketbolista augumā, lai gan bija vidēja auguma vai pat mazāks.
Ēdieni
Man garšoja spāņu ēdieni, cik nu paguvu tos nobaudīt, jo speciāli neko eksotisku nemeklēju. Varbūt vienīgi paelja (atgādina plovu) ne. Gaspačo (aukstā tomātu zupa) bija grūti atrodama, jo no spāņu viedokļa tik vēsā laikā, plus 20 grādos, auksto zupu nevar ēst… Tomēr atrast izdevās, un tā bija laba. Spāņi laikam daudz neskaita kalorijas, piemēram, viņi iecienījuši karstu šķidru šokolādi ar eļļā vārītiem virtuļiem; un, kā vienmēr, – kas ir garšīgs, tas ir kaitīgs (vismaz no kaloriju viedokļa). Cenas – mazliet virs mūsu krogu cenām.
Vīni
Heresā, protams, nevarējām nepagaršot heresu jeb šeriju. Tas ir stiprināts vairāku vīnu sajaukums, kam parasti ir kādi 13 – 18 grādi. Mums vairāk garšoja saldie šeriji, bet smalkāki skaitās nesaldie seco vai fino.
Spāņi par labākajiem, cik zinu, uzskata vīnus “Rioja”. Tie ir dažādi – gan baltie, gan sarkanvīni. Kādā pasmalkā krogā malkotais sarkanais bija ļoti labs. Glāze maksāja apmēram divarpus eiro. Šo vīnu, protams, var nopirkt arī Latvijā.
Seviļa
Tā ir īsta pērle! Viena no skaistākajām un īpatnējākajām pilsētām, kur esmu bijis. Varu pat apgalvot – kas nav redzējis Seviļas vecpilsētu, nav redzējis īstu Eiropas viduslaiku pilsētu. Atcerieties, kā filmā “Briljantu roka” Andreja Mironova tēlotais varonis Geša maldās pa Stambulas ieliņām? Tad jums ir aptuvens priekšstats par to labirintu. Es Seviļas ieliņās apmaldījos vismaz pāris reižu dienā, lai gan man bija pilsētas karte. Kad pulksten deviņos vakarā vajadzēja tikt uz flamenko un atlika kādas desmit minūtes, bet joprojām nevarējām atrast tā norises vietu, lai gan dučiem reižu tur bijām gājuši un arī viesnīca atradās turpat netālu, bijām spiesti lūgt palīdzību…
Un kādi ir Seviļas veloceliņi! Šo kontrastu tikai Rīgas ielu cīņās rūdītais velosipēdists var pa īstam novērtēt. Tie, zaļi krāsoti un līdzeni, vijas uz visiem pilsētas galvenajiem rajoniem, parkiem. Kad latviešiem reiz pienāks tādi laiki…
Seviļa uzņēma viesmīlīgi. Jebkura vieta pilsētā it kā aicināja to skatīt tuvāk, it kā vedināja pieskarties, tam pretoties nebija iespējams. Iznomātie velosipēdi deva iespēju izbaudīt vairāk un sajust stiprāk, un ceļā cilvēku sejās ieraudzītie smaidi šķita biežāki un atklātāki – varbūt patiešām kļūstam labāki, sēžot šim ekoloģiski tīrajam transporta līdzeklim sedlos? Galvenais, ka to saprot un apzinās ne vien satiktie braucēji, bet arī vienkārši kājāmgājēji. Protams, arī mēs mākam sasmaidīties, sasveicināties, būt pieklājīgi, mākam visu. Aizdomājos, kur tas viss paliek, kad apsēžamies pie auto stūres. Vai stresam un steigai ir tik milzīgs spēks, ka tie aizslauka it kā pavisam vienkāršo, bet normālai cilvēka dzīvei ļoti nepieciešamo? Tāpēc es balsoju par velosipēdu kā citas vides iepazīšanas līdzekli.
Izbraucot uz lielākiem ceļiem, vairāk jādomā par piesardzību un drošību, tomēr sajūtama pārējo satiksmes dalībnieku vēlme tev palīdzēt. Mūžsenā patiesība jau ir, ka labu var atdarīt vai jāatdara tikai ar labu. Brauc un vēro dabu, skati palmas, apelsīnkokus un priedes, pat vēja plūsmu atsitienus kaktusu audzēs. Vari sajust visu, jo laika tam pietiek, nav nepārtraukti jādomā, vai rūcošā mašīna, kas draudoši tuvojas, neskars tevi. Zini, ka tai būs vēlme par dažiem desmitiem centimetru mainīt trajektoriju, ka šoferis neuzskatīs savu auto par svarīgāku satiksmes dalībnieku, kā tas ir pie mums. Nu nevar tas neatspoguļoties arī cilvēku ikdienā, savstarpējā sapratnē.
Nobeiguma vietā
Sāku jau saprast spāņus, viņu skaļumu, žestikulēšanu, straujumu, emocionālos izvirdumus – tas ir tikai normāli tajos platuma grādos, viņus taču glāsta, sasilda, pat uzkarsē dāsnā dienvidu saule. Spāņi ir atvērti, dabiski, priecājas par dzīvi, smaida, viņi… vienkārši dzīvo.
Spāņiem tīk, līdzīgi kā sievietēm, darīt vairākus darbus uzreiz. Viņi var sarunāties ar ntajiem pasūtītājiem pie kroga letes vai veikalā, un veicas jau pēdējam, jo pie tā vēršas kā pie pēdējā, un viņa pasūtījumu taču nevar aizmirst. Bet tas notiek tik dabiski labsirdīgi, ka atliek vien pasmaidīt par viņiem un arī sevi; nu pienāks taču arī mana kārta, nu nesteidzies taču. Jūtama vēlme izdabāt klientam, iespējams strīdēties par cenām. Mazajos veikalos, ja pie letes ir saimnieks, vīnu vari saņemt par mazāku naudiņu. Spānijā iespējams viss.
Es mīlu spāņus, viņu izpausmes veidu, atraktivitāti. Cilvēki uz ielām, veikalos, izklaides vietās ir vienkārši, savas vēlmes pauž trokšņaini, pie tā jāpierod, un patiks. Uz ielām pieklājīgi atvainojas, pat ja nav īsti par ko; tajā ir arī racionāls elements – viņi taču neies tērēt laiku, skaidrojot sadursmes cēloni vai vaininieku, un vai tam ir būtiska nozīme?
***
fakti
Andalūzija ir autonoms apgabals Spānijā, otrs lielākais no Spānijas Karaļvalsts 17 apgabaliem. Tā galvaspilsēta ir Seviļa ar apmēram 700 tūkstošiem iedzīvotāju.
Andalūzija atrodas Spānijas dienvidos, tā robežojas ar Portugāli, Atlantijas okeānu un Vidusjūru; Gibraltāra jūras šaurums atdala Andalūziju no Āfrikas kontinenta.
Andalūzija ir mūzikas un dejas žanra flamenko dzimtene, tā pazīstama arī ar buļļu cīņām, karstu un sausu klimatu, kalnainu reljefu, pludmalēm.
