Inga Brīdaga ar dēlu Mārtiņu pirms vairākiem gadiem sapratuši – viņiem patīk bioloģiskā saimniekošana no ķīmijas tīrā vides veselības saimniecībā.
Inga Brīdaga ar dēlu Mārtiņu pirms vairākiem gadiem sapratuši – viņiem patīk bioloģiskā saimniekošana no ķīmijas tīrā vides veselības saimniecībā
“Tikko iestādījām divas liepas!” lepna par pavasarim doto godu “Ziņas” sveicina vides saimniecības “Jaunvītiņi” saimniece Inga Brīdaga. “Jaunvītiņi” atrodas uz Cēsu un Madonas rajona robežas, Ogres upītes krastā netālu no Cirstiem. Dažu kilometru attālumā ir Vecpiebalga un Ineša ezers. Vēlāk saimniece ar gandarījumu atklās, ka Vecpiebalgas vārds ticis arī viņu bioloģiski ražoto tēju nosaukumos. Pēc gadiem viņi iecerējuši iekārtot kārtīgu vides veselības saimniecību, kurp cilvēku grupas brauc baudīt lauku klusumu un dabas skaistumu. Tad tādiem steriliem pilsētniekiem stāstīšot, kas ir puķīte, kas ir siens, kas – govs. Varēs iet pirtī, baudīt masāžas, staigāt basām kājām pa rasotu zāli. Mežmalā jau pašlaik bezbailīgi pastaigājas stirnas un buki, pie mājas kokos mitinās vāveres, putni trallina kā sajukuši. Bet bioloģiskā saimniekošana tikai sākuma stadijā.
Rīdzinieki iemīl laukus
“Pie visa vainīgs ir Mārtiņa tēvs. Viņš atstāja mantojumu – lielu daļu šīs zemes, ko visapkārt redzat, – kādus sešus hektārus,” saka Inga Brīdaga, un sarunas sākumā pat nevar īsti saprast, vai viņa par to ir gandarīta vai uztver kā slogu. Pašlaik Ingai un viņas dēlam Mārtiņam pamatdarbs ir galvaspilsētā, kas pa vistaisnākajiem ceļiem un celiņiem no “Jaunvītiņiem” sasniedzama pēc 150 kilometru mērošanas. “Sākumā zeme mums nemaz nepatika. Pašlaik no pirmdienas līdz piektdienai strādājam labi atalgotu darbu Rīgā,” Inga atklāj, ka ir mārketinga menedžere starptautiskā koncernā. Mārtiņš papildina: “Visu nedēļas laikā nopelnīto ieguldām saimniecībā.” Kad māte ar dēlu ieradās Cirstos, vispirms iepaticies mazais zemes pleķītis. “Tad konstatējām, ka ne pa labi, ne pa kreisi neviens vairs negrib saimniekot. Un tad liktenis bija lēmis, ka mēs abus īpašumus pievienojam mūsu sešiem hektāriem. Tagad mums ir 46 hektāri zemes.”
Melnā un Baltā māja
Tā kā katram zemesgabalam Ogres upītes krastā savulaik bijuši dažādi saimnieki, Brīdagu platībās redzamas vairākas būves. “Tur mums ir Baltā māja, tur – Melnā,” Inga rāda uz kādreizējo dzīvojamo vienstāva mājiņu un blakus esošo saimniecības ēku. Ir arī liela jaunbūve, kas, kā lēš saimnieki, tikšot pabeigta pēc vairākiem gadiem. Mārtiņš nu kļuvis par jauno zemnieku, nodibināta saimniecība “Jaunvītiņi”.
Tikai izturīgākie augi
Pašlaik lielāko daļu platības Brīdagi tikai appļauj. Nepilnā pusotrā hektārā rindās slejas dievkociņa krūmi, plūškoki un citi ārstniecības augi. Drīzumā audzes domāts palielināt divtik lielā platībā, klāt šogad nāks ābeles, upenes un vēl kāds augs. Apzināti izvēlētas kultūras, kas prasa minimālu aprūpi. “Tie spēj paciest, ka šeit ierodamies tikai uz divām dienām, šīs platības var izdzīvot piecas dienas nedēļā bez mums.” Lai saimniecību uzturētu kārtībā, lielāko tiesu darbu divatā paveic Inga ar dēlu. Bieži vien palīgos nāk arī divi Mārtiņa draugi – vietējie puiši, kam rosība Brīdagu saimniecībā ir gan patīkama, gan iespēja arī piepelnīties.
Papildus ārstniecības augiem Mārtiņš pārmantojis vectēva prasmes nodarboties ar biškopību.
No pumpuru plaukšanas līdz vēlam rudenim
Kā tiek vākti ārstnieciskie augi? “Šodien jau vajadzētu sākt! Tikko gāju un skatījos – bērzu un ceriņu pumpuri gatavi, tūlīt ziedēs māllēpenes, un tad jau līdz pašam rudenim!” saka Inga. Jāpiebilst, ka “Ziņas” “Jaunvītiņos” ciemojās pagājušajā nedēļas nogalē, kad Zemgalē lielākā daļa krūmu jau rotājās zaļos toņos. Taču Vidzemes pusē upēs vērojams milzīgs ūdens līmeņa kāpums no aprīļa sākumā uzsnigušā prāvā sniega un lietus, savukārt tikai retais koks kautrīgi izrādīja piebriedušos pumpurus. Šajā novadā dabas ritējums no Zemgales atpaliek par aptuveni divām nedēļām. Saimniece turpina – nepareizs ir priekšstats, ka visas zāles un zālītes tējām vācamas līdz vasaras vidum. Pēdējā esot baldriāna sakne, kas rokama pēc sala iestāšanās. “Tad ņemam riktīgo lāpstu un ejam rakt!”
Lai ievāktās tējas izžāvētu, pagaidām tās tiek liktas caurvējā pirtiņā. “Pagājušogad mūsu pirts smaržoja fantastiski, jo tur žāvējām nepārtraukti! Pat nomazgāties nevarēja, lejā žāvējās āboli, bet augšstāvs bija pilns ar visām iespējamām zālēm!” kaut arī cilvēks varot ēst visu, ko pļavā nesmādē govs, tomēr gluži ar izkapti rokās pēc drogām Brīdagi gan nedodas. Vajadzīgas zināmas prasmes, lai no zālītēm iegūtu lielāko labumu. Zināšanas Inga trīs gadus smēlusies pie vides saimniecību aizsācējas un idejas mātes Māras Bergmanes, kas kopā ar vīru bioloģiski saimnieko savās mājās Upmaļos Rendas pagastā. “Esam savākušies tādi “trakie”, kam patīk lauksaimnieciskā darbība un kas šo kompleksu uzskata kā sistēmu, kā dzīvesveidu, kā pārliecību. Turklāt nevis pasīvu, bet aktīvu, ar mērķi – apgūsti pats un iedod vēl pārējiem,” stāsta Inga. Arī Mārtiņš mācījies vairākos kursos, bet pašlaik apsver domu studēt lauksaimniecību.
Kad zaļā saimniekošana būs pietiekami attīstīta, jebkurš varēs ierasties ne tikai pasīvi “nodzerties”, bet gan bez mobilajiem telefoniem un datoriem baudīt dabas klusumu. “Gribētāji ir. Esmu patīkami pārsteigta par jauniešiem, kas jau nedēļas vidū Mārtiņam prasa: “Tu sestdien un svētdien brauksi uz laukiem?”” Saimniece teic, ka ciemiņiem nekāda sēdēšana nesanāk. Pilsētniekiem “Jaunvītiņos” patīk piedalīties lielajā rosībā – zāģēt, skaldīt, nest pirtij malku un ūdeni no upītes.
“Vecpiebalgas aromāti”
Tā kā Inga ir mārketinga cilvēks ar 20 gadu pieredzi, nevilcinoties nolemts savu tēju un citas veselīgās produkcijas nosaukumus patentēt. Turpmāk Vecpiebalgas tēja, Vecpiebalgas aromāti un Vecpiebalgas medus asociēsies ne tikai ar ūdensrozēm un kaut ko jauku, tīru un nostalģisku, bet arī ar Brīdagu ģimenes ražotajiem veselīgajiem produktiem.
Pazīstamas tekstilmākslinieces Ingai ieteikušas ar ārstnieciskajiem un aromātiskajiem augiem pildīt elegantus miega maisiņus. Tādi šogad “aizbraukuši” uz Briseli un citām Eiropas pilsētām. Lina auduma ķeselītē pildīti augi ar ļoti stipru aromātu – dievkociņš, pūķgalva, baldriāns, vīgrieze, apšu pumpuri. Kad kulīti pakustina, tūlīt izdalās aromāts, kas palīdz iemigt.
Ražošanas ēka
Vienā no trim apvienotajiem īpašumiem Mārtiņš savulaik uzgāja vecus pamatus. Drīz vien sapratuši, ka tā ir īstā vieta jaunas mājas celtniecībai, jo pagaidām nedēļas nogalēs abi ar mammu mitinās vienā nelielā vienistabas mājelē. Topošās jaunbūves trešais stāvs paredzēts ražošanai – tur viss notikšot atbilstoši Eiropas regulām un citiem normatīviem.
Ieejot topošajā namā, Inga ar lepnumu stāsta: “Mēs atrodamies vēsturiskā ēkā, kas konfigurāciju nav mainījusi kopš 1871. gada!” Brīdagi, izpētot vecus dokumentus, atklājuši, ka atjaunot apņēmušies dzejnieka Leonīda Breikša dzimtas māju kūti. Pēc pamatu atrašanas radās doma – kaut kas jāceļ. Līdz šim 20 procentu uzceltā izdarījuši saimnieki, pārējo – pieaicinātie strādnieki. No pašu mežā cirstiem baļķiem meistari izgatavojuši guļbūvi. “Objekts četru gadu garumā,” saka Inga. Plānos ietilpst mājā ierīkot kārtīgu pērtuvi, kur vieta būs arī koka kubulam. Tad viesi paši varēs pļaut zāli, ielikt to ūdenī, lai kārtīgi izmērcētos. “Un tad tu to novērtē. Citādi, ja viss ir tā kā “rimčikā”, ka aizej un nopērc, vērtību nesajūt!”
“Likteņa līdumnieku” kaskadieris
Pēc pārdesmit minūšu sarunas Mārtiņš atklāj, ka viņam piemīt ne tikai tā saucamā zaļā domāšana par klusu un mierīgu dzīvi dabiskā vidē. Jaunais puisis ir diezgan azartisks. Un to atklāj gan veiksmīgs mēģinājums ar šķūnī atrastu veco laiku zirgu arklu izdzīt vagas kartupeļiem, gan sapnis par savu metāla darbnīcu. Mārtiņš atklāj – lai cik reižu mūžā domājis pievērsties dažādām jomām, tomēr vislabāk viņam tīk dzelzs un metāla apstrāde. Tāpēc viņš ieplānojis saimniecībā iekārtot arī kalēja darbnīcu. Pats iecerējis, piemēram, savām rokām darināt motociklu bākas. “Arī kaskadieriem patīk atbraukt izbaudīt lauku mieru,” saka Mārtiņš, kautrīgi piebilstot, ka pats daļēji esot triku meistars. Viņa prasmes redzamas arī latviešu seriālā “Likteņa līdumnieki”, kur Mārtiņš ar motociklu “Jawa” ieskrien grāvī. Pirms pāris nedēļām tieši tā sērija rādīta televīzijā.
Varbūt pēc desmit gadiem
Pagaidām tas mums ir tikai dārgs hobijs, gandrīz reizē smejas Inga un Mārtiņš. Puisis uzskata, ka ar vienu nozari vien saimniecību uzturēt nevar: “Tad pāris mēnešu vai gadu, un saimniecība “kaput”.” Tādēļ nākotnē viņi domā ne tikai vasarās ievākt drogas ārstnieciskajām tējām. Daļā zemes varētu ierīkot ganības gaļas liellopiem, pieprasījums aug arī viņu pirtiņai. Tāpēc atpūtas iespējas pilsētniekiem domāts paplašināt. “Pašlaik mums tas ir pārejas periods, jo no Rīgas ienākumiem pagaidām atteikties nevaram. Ja kāds no pilsētas ierodas laukos un domā, ka, audzējot kumelītes, varēs pelnīt, tad viņš ir pilnīgi sajucis un trešajā dienā būs pliks bomzis, jo nebūs ko ēst,” nopietna ir Inga, piebilstot, ka mūsu valsts tādu saimniekošanu un zaļu domāšanu vēl neatbalsta. Brīdagi var to atļauties, jo, pirmkārt, viņiem ir citāda domāšana, un viņu naudas maciņš ir Rīgā. “Ar katru gadu arvien vairāk saprotam, ka tā diena x, kad bagātie rīdzinieki atbrauc, lai paliktu uz visiem laikiem laukos, strauji tuvojas.” Kaut arī ir pārliecība, ka bioloģiskie saimnieki izdzīvos un kādreiz pat varēs strādāt ar peļņu, Inga domā, ka pa nullēm varētu sākt darboties tikai pēc gadiem desmit. Līdz peļņai tātad vēl ilgāks laiks ejams.
