Reiz, būdama bērnudārzniece, mammai sacīju, ka gribu zilonīti. Īstu. «Bet ko tad viņš ēdīs?» jautāja mamma.
Reiz, būdama bērnudārzniece, mammai sacīju, ka gribu zilonīti. Īstu. “Bet ko tad viņš ēdīs?” jautāja mamma. Es, atbildi jau sen sacerējusi, ne mirkli nedomājot, atteicu: “No kaimiņu dārza! Viņš ar snuķi mierīgi varēs pacienāties ar to, kas pāri sētai.” Bet vēlāk izdomāju, ka zilonītis būs maziņš, neaugs liels. Man būs vieglāk par viņu rūpēties un interesantāk ar to spēlēties. Mājinieki, protams, tikai pasmējās par manām nereālajām iecerēm. Kādu laiku biju apburta ar šo domu. Turpināju kolekcionēt neīstos zilonīšus – rotaļlietas, zīmuļus, pidžamas, krekliņus, somas, krūzītes, uzlīmes, krāsojamās grāmatas, visu, kur vien bija mans pelēkzilais mīlulis, nereti arī rozā, lillā un citās krāsās. Vismīļākā rotaļlieta man bija Zuze, kuru saņēmu tikai pāris mēnešu vecumā. Tā bija pat nedaudz lielāka par mani. Iespējams, tāpēc sākās mana “ziloņu ēra”.
Nav noslēpums un jaunums, ka, gadiem ejot, domas, uzskati, vēlmes un prioritātes mainās. Arī sapņi tiek izsapņoti – diemžēl nereti nepiepildīti. Interese par “aktuālo tēmu” mazinājās. Sapratu, ka īsta zilonīša man nekad nebūs. Būtu nereāli viņu uzturēt, tas nekas, ka dzīvoju privātmājā ar diezgan plašu teritoriju.
Bet te pēkšņi, pēc vairāk nekā 15 gadiem, žurnālā izlasu, ka ir mazi (viņu pasaules izmēriem) dzīvi zilonēni un viens tāds mitinās Latvijā. Jēkabpilī kādai sievietei esot pundurzilonītis. Mans bērnības lielākais sapnis! Tik liels kā pats zilonis, kuru ne reizi vien braucu apciemot uz zooloģisko dārzu. Citur taču nebija iespējams redzēt savu mīļāko dzīvnieku. Un tad viņu aizveda prom no Latvijas… Man palika tikai rotaļu un zīmētie.
Ar interesi, gremdējoties bērnības atmiņās, lasīju par to. Nodomāju, ka vilciens laikam aizgājis, jo vairs nebija tās sajūtas, kas pirms padsmit gadiem. Tomēr ik dienu nejauši aizdomājos par šo faktu, ka tomēr tas ir iespējams – piepildīt pat nereālu sapni. Un tas rada vēlmi pieņemt izaicinājumu, kas nebūt nav tik vienkāršs, jo šie skaistuļi dzīvo Apvienotajos Arābu Emirātos, un, lai tos iegūtu, jāiziet diezgan sarežģīts ceļš. Bet tas ir iespējams.
Šis pundurzilonītis, kuru pat neesmu redzējusi, lika aizdomāties, ka nevajag atteikties no sapņiem un atmest tos kā nepiepildāmus. To pēdējos gados biju bieži darījusi. Paies gads, divi, desmit un divdesmit, līdz parādīsies iespēja, pavērsiens, kas ļaus pietuvoties gan muļķīgam, gan īstam sapnim
