Kalnciema muižā dzimušais Ernsts Johans Bīrons iestājās par eiropeisku Krieviju.
Kalnciema muižā dzimušais Ernsts Johans Bīrons iestājās par eiropeisku Krieviju
Tuvojas Jelgavas pils 270. gadu jubileja, kas sāksies 8. maijā, bet kulmināciju sasniegs 15. maija naktī, kad, klasiskās mūzikas iedvesmoti, jubilāres viesi dosies pastaigā sveču gaismā. Svētkus gaidot, ar labiem vārdiem tiek godināts Ernsts Johans Bīrons – hercogs, Krievijas carienes Annas Joanovnas izredzētais, pēc kura gribas arhitekta Bartolomeo Rastrelli vadībā tika uzcelta gan Jelgavas, gan arī Rundāles pils. Šajā “Novadiņā” viesojāmies Bīrona dzimtajā vietā – Kalnciema muižā.
“Es dzīvoju ne vien liela ceļa malā, bet arī vēsturiskā vietā” – tā varētu vienā teikumā raksturot tās izjūtas, kas rodas, iepazīstoties ar valgundnieka no Tīreļu ciema 8. klases skolēna Dāvja Beitlera pētījumu par Kalnciema muižu. Kartē šo vietu iezīmē Jelgavas – Kalnciema un Rīgas – Liepājas šosejas krustojums. Nelielais ciematiņš, agrākais muižas un kolhoza centrs, nešķiet dominante. Taču Dāvis gribētu, lai vairāk braucēju tur apstātos vai vismaz apzinātos, ka nokļuvuši Kalnciema muižas apkaimē, kurai ir bagāta vēsture.
Kā atzīst Dāvja pētījumu konsultante vēsturniece Valda Vilīte, visai dīvains ir Kalnciema muižas nosaukums. Tagad tur ir līdzena vieta Lielupes krastā. No kalniem palikuši tikai divi kapsētu uzkalniņi, pārējais viss noraksts. Par Kalnciema muižā dzimušo E.J.Bīronu (1690 – 1772) publikāciju ir daudz. Spilgta personība, Krievijas valstsvīrs, kuru uzskata par nozīmīgu šīs impērijas eiropeizēšanās kursa īstenotāju. Arī vērtējot viņa darbību hercogistes robežās, Bīronu piemin kā otro ievērojamāko Kurzemes hercogu pēc Jēkaba Ketlera (1610 –1682).
Tomēr nelatvietis
V.Vilīte pauž arī pretrunīgo. Proti, par E.J.Bīronu savulaik drukātas aplamības, pat versija, ka viņš būtu cēlies no latviešu zemniekiem. Nelabvēļi vēl piebilduši: “Rupjš un neizglītots dauzoņa, sieva – neglīta kuprīte, bērni izlaisti…” Patiesībā E.J.Bīrons ir no muižnieku kārtas, kuriem gan Kalnciema muiža nav piederējusi, bet tikusi izlēņota no Kurzemes hercogu Ketleru dzimtas. Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards (valdīja no 1562. līdz 1587. gadam) kādā vēstulē minējis Carell Buren (Kārli Bīronu), kurš bija nonācis konfliktā ar Rīgu par tiesībām zvejot Babītes ezerā. Karls fon Bīrons mira ap 1612. gadu. Kalnciema muižā palika saimniekot viņa dēls Johans, kurš apprecēja Jelgavas pilsoņa meitu Annu Blunku. Viņu dzīves laikā Polijas karalis, kura vasaļvalsts bija Kurzemes hercogiste, apstiprināja dzimtas ģerboni: uz sausa zara tupošu melnu kraukli, kura knābī ir ozolzars ar trim zīlēm; ģerboņa augšdaļā – zelta kroņa krauklis starp divām zīlēm.
Jau nākamajās paaudzēs 1690. gada 23. novembrī K.Bīrona un Katrīnas fon der Rābes-Tīlenas ģimenē dzimušais E.J.Bīrons Kalnciema muižā pavadīja bērnību un jaunību. Vecāki tur palika saimniekot visu mūžu. Tēvs nodzīvojis astoņdesmit gadu, 1733. gadā apbedīts Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcā. Pēc E.J.Bīrona aresta 1840. gadā Kalnciema muiža tika izrentēta.
Muiža pēc Bīroniem
Kaut arī Bīronu dzimtas laiks muižā bija beidzies, dzīve tajā turpinājās. Saglabājušies dokumenti, kas apliecina, ka no 1795. līdz 1819. gadam muižā tika uzbūvēts šķūnis, ratnīca, ledus pagrabs, divas magazīnas klētis, pārbūvēta daļa dzīvojamās ēkas un veikti vairāki citi celtniecības darbi. Kad nodibinājās Latvijas valsts un, īstenojot zemes reformu, Kalnciema muiža tika sadalīta zemniekiem, tur izvietojās Kalnciema pagasta valde, kuras pirmais priekšsēdētājs bija Kārlis Danemarks, sekretārs Vilis Cālers. Turpat muižas kompleksā atradās aptieka, pansionāts, līdz 1924. gadam – arī skola (togad tika uzbūvēta tagadējā Kalnciema vidusskola).
Vienā muižas ēkā, kas bija sliktā stāvoklī, dzīvoja latviešu strēlnieks Kārlis Jansons. Viņa mazmeita, arī aktīva novada vēstures pētniece Lilita Viļuma stāsta: “1938. gadā Kalnciema muižā uz brīdi piestāja valsts vadītājs Kārlis Ulmanis. Viņš bija ceļā uz Kurzemi un gaidīja prāmi, kas auto pārcels pār Lielupi (Rīgas – Liepājas šosejas tilts pār Lielupi uzbūvēts tikai 1960. gadā). Uzzinādams, ka latviešu strēlnieks dzīvo pussagruvušā muižas ēkā, viņš licis šajā vietā uzbūvēt jaunu māju. Īsā laikā savesti būvmateriāli un uz vecajiem muižas pamatiem uzcelta māja.” To nosauca par Upmaļiem, un vecā strēlnieka dzimta tur mitinās vēl šobaltdien.
Muiža atdzīvojās arī pēc Otrā pasaules kara, kad minētajā vietā atradās kolhoza centrs, tostarp klubs un krejotava, kuras produkcija tika vesta uz Jelgavu.
Līdz mūsdienām saglabājusies viena muižas ēka, bijusī klēts, kurā savulaik izbūvēti dzīvokļi. Tā izskatās diezgan bēdīgi. Redzamas vēl vienas klēts drupas. Tajās sagāzti sadzīves atkritumi. Gan drupas, gan ēka ar dzīvokļiem ir privatizēta, taču īpašniekiem nav izdevies šajā vietā radīt pievilcīgu vidi.
D.Beitlers ar savu četrpadsmitgadīgā jaunieša maksimālismu domā, ka tur varētu ierīkot pat Kalnciema muižas muzeju. Katrā ziņā viņš dara, ko var, lai šīs vietas vēsturiskais gars tiktu apzināts. ?
***
Dzejnieks Aleksandrs Puškins 1835. gadā
Par Bīronu varētu arī paspriest. Viņam bija nelaime būt vācietim: viņam uzvēla visas Annas laika valdīšanas šausmas, kas bija tā laika garā un atbilda tautas tikumiem. Starp citu, viņam bija gudrs prāts un lieli talanti…
***
Pagriezieni Ernsta Johana Bīrona dzīvē
Ap 1707. gadu studējis Kēnigsbergas universitātē.
Ap 1718. gadu Jelgavā iestājies dienestā pie hercogienes Annas, cara Pētera I brāļameitas, kas 1730. gadā kļuva par Krievijas ķeizarieni.
1722. gadā salaulājies ar hercogienes Annas galma dāmu fon Trotu-Treidenu. Laulībā piedzima trīs bērni, tostarp pēdējais – Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons.
1730. gadā līdz ar Annas kronēšanu par Krievijas carieni pārceļas uz Pēterburgu, kur tiek iecelts par ķeizarienes virskambarkungu.
1737. gadā nomirst pēdējais Ketleru dzimtas pārstāvis hercogs Ferdinands. Izpatīkot Krievijas ķeizarienei Annai, Kurzemes muižnieku konference Bīronu ievēl par Kurzemes hercogu. Polijas Seims šo ievēlēšanu apstiprina. Sākas Jelgavas un Rundāles pils celtniecība.
1740. gadā mirst ķeizariene Anna un galma apvērsuma dēļ Bīrons krīt nežēlastībā un tiek izsūtīts trimdā uz Toboļskas guberņu un Jaroslavļu.
1762. gadā, nākot pie varas caram Pēterim III, atgūst Kurzemes hercoga titulu.
1763. gadā svinīgi atgriežas Jelgavā.
1769. gadā atsakās no hercoga titula par labu dēlam Pēterim.
