Bērnībā man patika šahs, jo tajā bija tik daudz gājienu variantu. Līdz brīdim, kad žurnālā «Nauka i žizņ» atradu, ka manus «unikālos» gājienus kāds jau bija izdomājis.
Bērnībā man patika šahs, jo tajā bija tik daudz gājienu variantu. Līdz brīdim, kad žurnālā “Nauka i žizņ” atradu, ka manus “unikālos” gājienus kāds jau bija izdomājis. Es daudzreiz atduros pret priekšrakstiem, kas cenšas ierobežot manu domas brīvību.
Mēs strauji pārejam uz arvien vieglāk saprotamu informāciju. Skolēnu sekmju līmenis strauji krītas. Pēc pārdesmit gadiem varbūt pāriesim uz zīmju valodu – pēc principa, jo vienkāršāk, jo labāk. Mūsu vietā strādās mikroshēmas. Grāmatu vietā mums jau tagad ir televīzija un internets. Agrāk televīzijā vismaz bija vairāk teksta, ko pārdomāt, bet tagad galvenais ir “action”. Seriāli bariem nāk ar gatavu recepti, kā dzīvot, lai pašiem vairs nav jādomā. Paradoksāli, bet tajā pašā laikā mēs pārāk daudz prātojam, ko domā citi. Ja kopš bērnības jau radinātu domāt neatkarīgi no biedru stereotipiem un mudinātu vairāk meklēt savu – atšķirīgo, unikālo – dzīves ceļu, pusaudži droši vien neizdarītu pašnāvību pie pirmajiem draudiem izstumt no sava “sirsnīgā” kolektīva, ja neizpildi “krutuma” formulu.
Noteikti ne tikai man ir pazīstami kinomīļi, kas arī jau pārvērtušies par hameleoniem, tajā pašā laikā pazaudējot savu dzīvi. “Hameleonos” darbība risinās pietiekami lēni, lai paspētu iejusties šajā trulajā, paralēlajā realitātē un nepacietīgi gaidītu nākamo sēriju. “Dzīvot” citu cilvēku dzīvi, ja savējā ir pārāk samudžināta, var šķist vieglāk, ja vien tā nebūtu bēgšana no sevis un pasaules iepazīšanas. Līdztekus seriālu vienveidīgajām intrigām mani uztrauc arī ziņu un mākslas filmu tieksme uz kriminogēno jomu. Kādēļ tik maz stāsta par labo? Mēs paši izvēlamies skatīties vai nu uz rozēm, vai ērkšķiem. Kāpēc tā pievelk pretestība likumiem? Ja nu tā ir neapzināta sacelšanās pret sabiedrības un savas personīgās dzīves vienveidību, lai gan nelāgā veidā. Žēl, ka ar to tas beidzas, jo uzvar slinkums.
Bieži apstājos pie dilemmas, kā šajā patērētāju kultūrā izkopt savu iekšējo cilvēku, savu unikālo “es”, ja vakari paiet, pie televizora atgremojot citu cilvēku fantāzijas. Izbrīvēt stundu, lai aizbrauktu uz bibliotēku pēc pārbaudītām vērtībām, saprotams, ir krietni laikietilpīgāk, nekā ar pulti ieslēgt vizuāli krāšņo “logu uz pasauli”.
