Šonedēļ pabeidzām darbu pie liela projekta «Ko mēs domājam par…».
Šonedēļ pabeidzām darbu pie liela projekta “Ko mēs domājam par…”. Bija jāizvērtē rakstu darbi, kuros latviešu un krievu skolu audzēkņi bija pauduši, ko vieni domā par otriem. Protams, sakot “krievi”, mēs it kā sašaurinām uzdevuma jēgu, jo šeit dzīvo arī citu tautību cilvēki, kuri kā saziņas valodu izvēlas krievu. Šādu projektu biju iecerējis jau pirms vairākiem gadiem, vien to realizēt vienmēr “rokas bija par īsām”. Šoreiz veiksmīgi sakrita vairāki apstākļi – pretimnākšanu un ieinteresētību izrādīja pašvaldība un Jelgavas integrācijas birojs ar tās vadītāju Ritu Vectirāni, kā arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde un tās vadītāja Eiženija Aldermane. Konkursam saņēmām ap simts domrakstu gan no latviešu, gan krievu skolām. Tad vairākas nedēļas tos izvērtēja žūrijas komisija, atsijājot labākos. Jāatzīst, ka darbs pie šā projekta līdz galam vēl nav pabeigts. Šonedēļ “Novaja gazeta” atsevišķā pielikumā sāka publicēt skolēnu pārdomas. To turpināsim vēl vairākas nedēļas, katru ceturtdienu. Paralēli tam man kā redaktoram šie darbi būs jāievieto portālā www.novaja.lv. Noslēgumā ceram, ka labākos domrakstus varēsim izdot arī atsevišķā grāmatiņā. Tā ka tiešām varu teikt – gandrīz pabeigts pirmais šāds projekts mūsdienu Latvijā. “Novaja gazeta” iznāk trīs reizes nedēļā – otrdienās, ceturtdienās un sestdienās. Tas nozīmē, ka arī viss nedēļas darba ritms ir tam pakārtots un daudzu gadu garumā nav mainījies. Vienās un tajās pašās dienās ir nedēļas lielā plānošanas sapulce, kurā apspriežam tēmas, kurām pievērsīsimies. Protams, darbs žurnālistikā ienes daudz negaidītu brīžu. Katru dienu zvana lasītāji, nāk uz redakciju. Varu teikt, ka esmu daudzmaz lietas kursā par visu, kas notiek Jelgavā.
Abi ar dzīvesbiedri Ditu neesam mājās sēdētāji. Taču mūsu darbs, gan man redakcijā, gan viņai Pieaugušo izglītības centrā, ir tik saspringts, ka nedēļas nogalē brīžam nav vēlēšanās kaut kur skriet. Turklāt brīvdienās arī strādāju pie portāla. Ar nepacietību gaidu maija sākumu, kad varēšu atklāt makšķerēšanas sezonu. Īpaši patīk līdaku ķeršana, kurā esmu ievilcis arī dēlu Kristapu. Viņam šopavasar laika gan mazāk, jo jābeidz divpadsmitā klase. Esmu ļoti pateicīgs savai šarmantajai sievai, ka dēls mums izaudzis par brīnišķīgu cilvēku, par kuru man kā tēvam no tiesas ir liels lepnums. Šodien abi ar Ditu domājam aizbraukt uz galvaspilsētu un aiziet uz kādu izstādi. Jāizvēdina galva. Savukārt rīt pie mums atbrauks radi nosvinēt dēla un dzīvesbiedres dzimšanas dienu. Kristapam tā bija šonedēļ otrdien, bet Ditai būs nākamnedēļ.