Zem «bembista» riteņiem iet bojā piecgadīgs zēns, sievietēm ar bērnu ratiņiem dzērāja dēļ pastaiga kļūst gandrīz par pēdējo, miermīlīgu izbraucienu pārtrauc pļēgura vadīta spēkrata ietriekšanās sānos, teju ik dienu kāds tiek sabraukts uz gājēju pārejas – šo uzskaiti varētu vēl turpināt. Un pajautāt – cik ilgi vēl?
Ja ticēt aksiomai, ka «cilvēks pie visa pierod», tad diemžēl pieradums ne tajā labākajā nozīmē iestājies arī «ceļa agresoru» un dzērājšoferu soda sankciju jomā. Neticu, ka kādam vēl saglabājusies ilūzija par efektīgu šī vājprāta apkarošanu ar esošajiem likumiskajiem instrumentiem. Nav vairs administratīvais sods nekāds bieds, latu simti un dažas diennaktis «valsts kotletē» kļuvuši kaut ko tikpat saprotamu, kā soda kvīts par nejaušu vai apzinātu nostāšanos «zem zīmes».Vai tiešām pilsoņi priekšstāvju krēslos savēlējuši ne vien – vismaz lielas sabiedrības daļas ieskatā – korumpantus un neliešus, bet arī vienkāršus trīceklīgus zaķapastalas, kam ļipas par drebošām, lai potenciālos slepkavas aplaimotu ar vēl bargāku sodu draudiem? Vismaz 3000 latu naudassods, tūlītēja automašīnas konfiskācija neatkarīgi no piederības, tiesību liegums uz, minimums, pieciem gadiem, piespiedu darbs vai vismaz dažu mēnešu termiņš aiz restēm – lūk, faktori, kas liktu vēl un vēl apdomāt, kādā stāvoklī drīkst sēsties pie stūres! Turklāt pastiprinošs faktors, lai sods tiktu piespriests nevis ērti noslēpjamas administratīvās, bet kriminālatbildības ietvaros – kurš gan vēlēsies maitāt biogrāfiju ar baiso traipu «sodīts».Bet līdz brīdim, kamēr tautas kalpi sadūšosies un būs gatavi uz stingrāku rīcību, sabiedrībai atliks vien samierināties ar parazītiem, kas eksistē uz gudro galvu mazdūšības rēķina.
