Sesavas pagasta Bērvircavas kultūras namā vietējais amatierteātris daudzajiem sanākušajiem skatītājiem 19. aprīlī izrādīja mūsu novadnieka Mārtiņa Zīverta lugu «Zaļā krūze».
Sesavas pagasta Bērvircavas kultūras namā vietējais amatierteātris daudzajiem sanākušajiem skatītājiem 19. aprīlī izrādīja mūsu novadnieka Mārtiņa Zīverta lugu “Zaļā krūze”. Tā iestudēta režisores Vijas Zelmenes vadībā, piedaloties scenogrāfam Staņislavam Matusam, rekvizitorei Ritai Mareckai, suflierei Aijai Valentīnai, skaņu konsultantam Haraldam Švītiņam un skaņu operatorei Sandrai Ziemulei. Bet galvenais izrādes smagums bija jāiznes aktieriem Ilzei Beidei, Guntai Garbuzovai un Vaļikam Mareckim.
M.Zīverts dzimis Mežmuižā. Mācījies Berķenes skolā, beidzis Hercoga Pētera ģimnāziju, iesācis studijas Romas Universitātē, bet finansiālu iemeslu dēļ atgriezies Latvijā. Līdz 1934. gadam strādājis laikrakstā “Jaunais Zemgalietis” un nodarbojies ar lugu rakstniecību, kas ar panākumiem izrādītas Latvijas teātros.
1944. gadā kopā ar ģimeni emigrējis uz Zviedriju, kur, strādājot dažādus gadījuma darbus, rakstījis lugas trimdas latviešu skatuvēm, izveidodams bagātīgu kamerlugu devumu, kurās darbojas no trim līdz pieciem aktieriem. Tās bija samērā viegli iestudējamas daudzās valstīs aiz dzelzs priekškara, kur patvērumu bija atraduši mūsu tautieši. Savās kamerlugās M.Zīverts centās parādīt Eiropu pēc Otrā pasaules kara, tā sekas, pārdzīvojumus skaudrajā trimdinieku un karu pārcietušo cilvēku dzīvēs.
“Zaļā krūze” sarakstīta 1949. gadā. Tās sižets un saturs ieinteresē skatītājus – luga uzskatāmi iepazīstina ar augstajiem morāles principiem, kas valdīja sabiedrībā pēc pārciestā kara šausmām. Katrs skatītājs par to var pārliecināties un salīdzināt, kā cilvēcei par sliktu šodienas sabiedrība devalvējusi draudzību un uzticību mīļoto cilvēku attiecībās. Lugas pirmizrāde bija veltījums rakstnieka 105. dzimšanas dienas atcerei. Cerams, turpmākajās viesizrādēs darbīgie aktieri ar to varēs iepazīstināt skatītājus arī uz citām skatuvēm un turpinās iestudēt M.Zīverta lugas.
Man tikšanās Bērvircavā ar izrādes dalībniekiem bija atkalredzēšanās ar jaunību, kad strādāju mazajā Skursteņu skolā. Toreiz lugas iestudējām vecajā Annas skolā, kuras vairs nav. Pēc kolhoza “Avangards” nodibināšanas visa kultūras un sabiedriskā dzīve pārcēlās uz Bērvircavas lielo koka ēku, kur iestudējām pat R.Blaumaņa “Ugunī” fragmentus. Varēju pārliecināties, ka pēc 60 gadiem amatierteātris darbojas pat vēl labāk nekā toreiz, kad mums nebija tik labu režisoru un aktieru pieredzes.
